Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Jeļena Vihrova, Latvijas Radio 4 – Doma laukums programmu vadītāja:

 

"Viens no interesantākajiem raidījumiem, ko biju veidojusi, netika ierakstīts studijā, bet gan uz katamarāna klāja. Jā, un tas bija raidījums par neredzīgajiem cilvēkiem, kuri vada jahtu. Es devos ar viņiem līdz Roņu salai, tā bija divu dienu gara ekspedīcija. Tā bija fantastiska pieredze, kad redzi, kā cilvēks, kurš neko neredz, stāv pie stūres, kaut kādā man nesaprotamā veidā peld pareizajā virzienā un nenoiet nost no ceļa. Tā bija fantastika. Cilvēki, komanda, neredzīgie, cik ļoti viņi drosmīgi pārvietojas pa to katamarānu. Tu, redzīgais cilvēks, baidies spert soli pa labi vai pa kreisi, turies aiz tiem striķīšiem – tie tur tikmēr lēkā kā īstie matroži. Un neko neredz. Nu, fantastika.

Daudziem neredzīgajiem mēs esam teju vienīgais informācijas avots, un tā ir tik liela atbildība. Mēs pēc būtības esam viņu vienīgais pavadonis lielajā pasaulē – no mums viņi uzzina par visu, kas pasaulē notiek. Un tu nevari pavirši attiekties pret savu darbu, jo no tevis, sanāk, ir atkarīgas dzīves.

Esmu strādājusi televīzijā un esmu pieradusi strādāt ar attēlu. Tad, kad atnācu uz radio, man palika tāds “attēla” redzējums, un man bieži vien gribās ar vārdiem to bildi uzzīmēt. Sapratu arī, ka tas ir iespējams. Tas ir brīnums, bet tu ar vārdiem tiešām vari parādīt attēlu. Un neredzīgajam cilvēkam tas droši vien ir ļoti svarīgi.

Neesmu par to domājusi no neredzīgā klausītāja skatu punkta, bet esot cilvēks, kurš ilgu laiku strādājis televīzijā – jā, man tas bija liels atklājums. Tas, ka man nav obligāti nepieciešams operators un kamera – es principā to varu nokomunicēt ar vārdiem. Jā, tas ir sarežģītāk. Bet to var izdarīt. Tas ir brīnišķīgi.

Viens no maniem projektiem ir ceļojumiem veltītais raidījums “Mūsdienu Odiseja”. Es sapratu, kā var salikt kopā savu dzīvi un darbu, tas fantastiski integrējas. Mums ar ģimeni ļoti patīk ceļot, gandrīz katras brīvdienas mēs kaut kur dodamies, un es sapratu, kā par mūsu nelielajiem ceļojumiem stāstīt auditorijai raidījumā “Mūsdienu Odiseja” reportāžas formātā.

Es ņemu līdzi diktofonu un stāstu par visu, ko redzu, kur mēs braucam. Man tas bija liels atklājums – tas sākotnēji bija eksperiments, un es nodomāju – kāpēc, lai nepamēģinātu. Un tad es sāku saņemt atgriezenisko saikni. Cilvēki rakstīja, ka tas tik lieliski izklausās, it kā viņi būtu paši kopā ar mani visu šo maršrutu nobraukuši. Daudziem tas ir arī kļuvis par sava maršruta ideju – mūsu ceļojumi parasti ir pieejami visiem, piemēram, ar mašīnu, divās dienās.

Un es sapratu, ka šī ir lieliska iespēja savienot darbu ar atpūtu, un turpinu to darīt. Raidījums “Mūsdienu Odiseja” periodiski iznāk šādā reportāžas formātā.

Es sapratu, ka esmu radiofanāts tad, kad aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Jā, es pusotru gadu sēdēju ar bērnu un sapratu, ka manai dzīvei kaut kas trūkst, un tas bija tik bēdīgi. Es nevarēju saprast, kā man pietrūkst, kamēr neatnācu radio parakstīt kaut kādu dokumentu. Atnācu te un sapratu – tiešām, tas ir tas, kas man pietrūkst: man pietrūkst radio.