Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Laura Dreimane, Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore:

 

"Es Radio strādāju vairāk nekā 20 gadus. Īstenībā praktiski uzreiz es arī sāku strādāt Ziņu dienestā. Es atnācu universitātes otrajā kursā. Kā praktikantus visus loģiski stūtīja taisīt ielu intervijas. Es atceros, mēs toreiz ar kolēģi prasījām: “Nu, cik daudz? Cik garas tās ielu intervijas?” “Nu,” tur tā smejoties pateica, “kādu stundiņu.” Tad, kad mēs atnācām atpakaļ un pateicām operatoram, ka mums ir tā stundu garā ielu intervija, mūs operators vienkārši izdzina ārā un teica: “Meitenes, ejiet, vispirms saprotiet, uz kurieni jūs esat atnākušas.”

Ziņās, man tā liekas, ļoti bieži ir tā, ka tie, kas atnāk, viņus vispirms aizsūta ielu intervijās. Pārliecinās, ka viņš ir spējīgs uzdot jautājumus un uzdrošinās, jo ziņās ir jāpārvar sevi, ir jāpārkāpj pāri. 

Lai cik dīvaini tas nebūtu, man tā liekas, ka ļoti daudzi cilvēki, kas kļuvuši par žurnālistiem, viņiem ir kauns uzdot jautājumus.

Man joprojām tieši tas visvairāk arī tajā žurnālistikā patīk – uzdot tos jautājumus un redzēt, kā tas cilvēks atveras, ka tieši tev viņš pasaka kaut ko, ko varbūt citam viņš nepateica, jo tu esi spējis viņam likt tev uzticēties, atvērties. Viņš zina, ka tu viņa teikto nesagrozīsi, ka tu teikto neizmantosi kaut kā savtīgi, un ka viņš tieši tev to pasaka nevis kādam citam. Tas, ka tu esi spējis dabūt ārā, tas ir tas gandarījums un tas prieks žurnālistikā.

Es domāju, ka žurnālistikā pats sarežģītākais ir palikt patiesam un domāt ar savu galvu, nepakļauties kaut kādai tādai masu psihozei – ja visi stāsta, tad es arī tieši šādi stāstīšu.

Palikt patiesam un ieturēt to savu līniju. Daudzi to žurnālista profesiju uztver kā tādu izklaidi, ka tas ir ļoti viegli. Tu aizej, satiecies ar slaveniem cilvēkiem. Bet tas ir tiešām pamatīgs darbs, jo tas, kas paliek… Un, ja tev tā intervija kādam patīk, tas ir tikai tāpēc, ka tu esi tajā ieguldījis pamatīgu darbu. Tas nav – atnākt, vienkārši uzdot jautājumus tā no galvas kādam. Tas nav tā – es atnāku, apsēžos un vienkārši papļāpāju.

Manuprāt, tie, kas Radio strādā, viņiem vienkārši patīk te strādāt. 

Tur ir kaut kāda tāda sava burvība tanī visā. Iespējams, ka tā ir tieši tā balss burvība. Radio tu vari runāt, un cilvēks spēj tevi iedomāties tādu, kādu viņš vēlas. Katrs mēs iedomājamies to balsi pilnīgi citādāku."