Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Liene Jakovļeva, Latvijas Radio 3 - Klasika raidījumu vadītāja - producente:

 

"Izejot no Radiomājas tu ļoti, ļoti, ļoti daudz domā par darbu. Brīžiem tu sapņo par darbu un mosties naktī augšā un domā par to, kā veidot raidījumu, ko aicināt, kā runāties.

Tie mirkļi, kad man iemirdzas aci, ir tās brīnišķīgās saspēles. Ja mēs esam studijā ar kādu no kolēģiem, kuru tu it kā ļoti labi pazīsti, bet arī reizēm viņš izdara kaut kādus tādu gājienus dažus solīšus uz priekšu, ko tu nevari paredzēt, tad ir ļoti foršas tās saspēlēšanās. Reizēm tās aizved līdz smiekliem, neapturamiem, kas arī ir tādi, protams, ne pārāk slavējami momenti radio darbā, bet tomēr ļoti atmiņā paliekoši.

Jā, intervijas ar cilvēkiem, kuri pat varbūt nav pazīstami, kuri tevi ievedīs tādā laukā, kas varbūt tev pavērs pilnīgi kaut kādas citas dimensijas, kurās tu nejūties ļoti kompetents. Arī tie ir tie mirkļi, kas izaicina vairāk nekā tās lietas, kurās tu it kā peldi un pazīsti ļoti labi – mūzika un tā. Jo mēs jau Klasikā tomēr mēdzam kāpt pāri mūzikas robežām un ienirt arī kultūras pasaulē plašākā ziņā un varbūt pārkāpt vēl tālāk. Tad tu saproti to, ka veras un veras aizvien jaunas lietas vaļā, un tu pats esi arī atbildīgs par to, kā to atvērt. Un vispār šīs sarunas, intervijas, it īpaši dzīvajā ēterā, kad tu saproti, ka nav pieļaujama pauze, ka tu nedrīksti tagad ievilkt elpu un ilgi domāt, bet jau klausoties intervējamā atbildi, tev ir jādomā un jāparedz, ko tu runāsi tālāk. Tas ir tāds adrenalīns! Tā ir tā brīnišķīgā sajūta. Un reizēm, izslēdzot pogu un pasakot paldies, ir ļoti liels tas gandarījums un prieks.

Īstenībā man ļoti, ļoti patīk agrie rīti, kad septiņos sākas “Rīta regtaims”, kas nozīmē, ka es esmu vismaz sešos jau radio, izgājusi caur tukšu Vecrīgu.

Tā apziņa, ka tu uzrunā šobrīd varbūt vienu, varbūt piecus cilvēkus, kas ar tevi kopā mostas, tā man ir pilnīgi pietiekama, lai strādātu ar gandarījumu, ar prieku un lai mostos ļoti, ļoti agri, un lai būtu pēc tam visu dienu saņurcīta.

Ja vēl kāds pēc ētera tev pasaka paldies, uzraksta vai kaut kā atzīmē, ka tu esi to dzirdējis, tas ir neizsakāms gandarījums. Ir darīti dažādi darbi dzīvē. Jāsaka, ka nekad vienā darbā es neesmu guvusi lielāku gandarījumu, kā strādājot radio, neredzot pat tos cilvēkus, tikai iedomājoties viņus tur kaut kur Latvijā vai pat pasaulē, pēc tam sajūtot to atgriezenisko saiti. Tad ir vērts strādāt!"