Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Māra Eglīte, Radioteātra vadītāja

 

Kādreiz Radioteātris bija ļoti liela struktūrvienība – ar desmit štata režisoriem un tā tālāk. Jā! Galvenais režisors bija Viktors Zvaigzne. Viņš man kādā reizē tiekoties sacīja: “Tev tāda ļoti laba balss. Vai tu negribētu nākt uz Radio par diktoru?” Es teicu: “Protams! Kurš tad par diktoru negribēs nākt?”

Un pirmo reizi kā tagad atceros. Es biju jau kādu mēnesi mācījusies, staigājusi, skatījusies, un tad man ļāva stereo programmā pateikt: “Runā Rīga.” Tā bija mana pirmā iziešana dzīvajā ēterā. 

Kad liekas - šodien var kurš katrs to darīt – iet pie mikrofona uzreiz un runāt… Nevar, mīļie! Nu, nevar! Katram savs dots. Katram savs talants.

Tad vēl tāds gadījums, es atceros – Rihards Kalvāns – nu, izcils diktors. Un tagad mēs… Ziņas parasti mēs beigās atteicām. Mēs lasījām pamīšus, un tad viens, kurš pēdējais, tam jāatsaka. Un man tagad jāsaka – Rihards Kalvāns, - man ir melns galvā, tukšums galvā, un es nezinu, kā viņu sauc. Es izslēdzu mikrofonu: “Kā tevi sauc?” Kā viņš apvainojās! Viņš bija tik ļoti apvainojies uz mani. Bet, nu, kaut kā izlīdzinājāmies.

Tad, kad mēs strādājām kā diktori, diktori darīja pilnīgi visu. Pirmkārt, ziņas, kuras bija izrediģētas pirms tam, un kuras mums… Tad, kad mēs kā diktori strādājām, mums katram tika iedots zīmulis ar dzēšgumiju otrā galā. Kad atnāca teksts no redakcijas, no ziņām, teiksim, tad mēs fiksi, fiksi vēl salikām visus loģiskos uzsvarus, visu. Nu, tā kā vajag. Jo tur mums atkal bija cerbers Antonija, kas sēdēja jau diktora istabā pie lielajiem ruļļiem, kur katra ziņa tika ierakstīta un pēc tam analizēta, katrs ziņu izlaidums. 

Es teicu tā – ko iemācīja Antonija, to ar cirvi jau pēc tam neizcirtīs. Gan par loģiku, gan par uzsvariem, gan par… Nu, visu, visu, visu. Lai viņai par to liels paldies.

Mums bija ļoti daudz darba diktoriem. Mums deva pienu. O, jā! Jo skaitījās tomēr, ka mums ir tas darbs tik intensīvs studijā. Studija katru dienu tika vēdināta, ar zilo spuldzi viņu izdezinficēja. Deva pienu un deva zīmuļus. Un kopš tā laika man ir šausmīgs, tāds nelāgs niķis. Kad es kaut kur eju, un man ir jāparakstās, tad es visiem saku: “Lūdzu sekojiet, vai es nepaņemu līdzi rakstāmo!” Vislielākais, ko es esmu šādi paņēmusi līdzi ir Kaspara Znotiņa maks. Mums bija ieraksts, un es tagad viņam lieku parakstīties, un es atnāku uz savu Radioteātri. Skatos – man rokā maks. Un es nevaru saprast, kam tas maks pieder. Un es skatos – Kaspars Znotiņš. Es uzeju, es prasu, es saku: “A kā? Tu nemanīji, ka es paņēmu?” “Nē!” viņš saka. Tā kā, nu, tāda sīkā zaglīte es esmu. Jā, tā mēdz gadīties.

Man liekas, ka, ja, tu ienāc šeit tā, kā mēs ienācām, tad tu jau esi ar to saslimis labā nozīmē. Nu, man patīk šis darbs! Man patīk! Man patīk runāt ar klausītāju. Bet ir jābūt Radio fanātam, lai strādātu Radio. Tiešām ir jābūt Radio fanātam. Cik nu mēs tie vecie esam te palikuši, es domāju, ka mēs tādi esam. To es vēlu arī jums – visiem jaunajiem.