Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Mārtiņš Kļavenieks, sporta ziņu un raidījumu vecākais redaktors – korespondents:

 

"Tas, ka es vēlos būt radio, to es sapratu jau aptuveni gados desmit, vienpadsmit – agrīnos tīņa gados, jo tad jau sākās tas laiks, vismaz manā dzīvē, kad 2000 gadu sākumā vienīgā iespēja, kā tu varēji sevi kaut kur izdzirdēt, bija vienkārši ar audiokasešu magnetofonu ierakstīt savu balsi kādā no kasetēm. Līdz ar to tas tā arī sākās, un tad tā mana balss, tobrīd vēl ļoti zēniskā, sāka skanēt caur radio aparāta skandām. Tad arī tas sapnis pamazām radās. Bet Latvijas Radio manās vecvecāku lauku mājās skanēja allažiņ. Tā ka tur kaut kur acīmredzot tā sinerģija bija. 

Lai gan daudzi pastāv uz to, ka sportisti jau principā atbild vienu un to pašu gandrīz vienmēr, izņemot portretintervijas vai kādus atmaskojošus materiālus, kas vairāk ir tomēr rokošā tipa žurnālistika, bet nav nemaz tā.

Tā visa saskarsme ar cilvēkiem, tā dažbrīd dirnēšana, nīkšana aukstās hokeja hallēs vai basketbola arēnās vai kur citur, tam arī ir sava daļa romantikas. Tas viss ir interesanti.


Ar jautājumu uzdošanu Latvijā sportistiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo, ja tu uzdod vienu nepareizu jautājumu, kas viņam nepatīk, tad viņš ar tevi var arī nerunāt. Un Latvijā viņš var to arī atļauties, jo Latvijas ir pietiekami maza. Piemēram, Ziemeļamerikā neviens nevarētu kādam žurnālistam atļauties pateikt – nē, uz taviem jautājumiem konkrēti es neatbildēšu, jo tu man pirms pieciem gadiem pajautāji to, to un to. Ar to jābūt uzmanīgiem.

Jālīferē uz šauras laktas, lai tu dabūtu to materiālu, ko tev vajag, un tu nevienu arī neaizvainotu, kas ir savā ziņā diezgan absurdi, bet tāda ir Latvijas situācija. Tas nu ir.


Personīgi radio man ļoti patīk tiešais ēters. Tur es jūtos daudz vairāk kā zivs ūdenī nekā ierakstā. Tiešraide mani piesaista daudz vairāk. Pieņemu, ka esmu arī pagājušo sešu ar pusi gadu laikā uztrenējis pietiekami labas reaģēšanas spējas uz kolēģu pārsteidzošajiem jautājumiem, kas pirms ētera nav sarunāti moderācijās. Tas arī trenē tādu labu reakciju ikdienā uz dažādiem jautājumiem. Tiešais ēters noteikti ir tas, ko es gaidu.

Katru savu rīta ēteru un arī pēcpusdienas ēteru es vienmēr pārklausos arhīvā tad, kad tas ir izskanējis, un mēģinu saprast, kur joprojām ir tās nepilnības, tā, lai, klausoties katru nākamo, tas būtu aizvien labāks, un piegādātu klausītājiem pēc iespējas atraktīvāku informāciju, jo sports tomēr ir izklaide. To nevajag ņemt pārāk nopietni."