Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Mārtiņš Ruskis, Latvijas Radio 2 mūzikas raidījumu vadītājs:

 

"Ar Latvijas Radio 2 man ir tā. Ko es jūtu no šī Radio – šo Radio tiešām klausās. Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš ļoti bieži brauc ārpus Rīgas. Man ir koncerti, kas notiek dažādos novados, pat pavisam maziņās vietās, kur cilvēki atnāk, un viņi tiešām ar tevi runājas kā ar draugu. Tad es tik tiešām saprotu – bet mani dzird, mani klausās.

LR2 ir tiešām tas fenomens, ka tevi tiešām klausās, tevi tiešām dzird no tā rīta.

Cilvēki priecājās un saka paldies. Es visu laiku dzīvoju tajā sajūtā, ka tas radio ir tāds, ka tu atnāc, pie sava mikrofona pasaki un principā tu runā pats ar sevi, labākajā gadījumā – ar kolēģi. Bet tad, kad tev notiek šī atgriezeniskā saite, tad tu saproti, ka tu nedari tāpat vien.

Ir pat ļoti bieži, ka neatpazīst. Un ir ļoti bieži, ka pat neatpazīst tavi paziņas, ar kuriem tu runā. Tu saki – jā, es jau tagad Latvijas Radio 2 strādāju. Jā? Kā? Paga, man likās viendien kaut kas ļoti līdzīgs. Es esmu arī ļoti bieži saņēmis to, ka tā balss radio izklausās citādāk. Un tā tas arī patiesi ir. Tu vairāk sevi tajā brītiņā kontrolē un tu vairāk sevi tembrāli papildini nekā, piemēram, ikdienas runā.

Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki mulstu, ja es savā radio tembrā vai ar kaut kādiem radio uzsvariem runātu visu dienu. Viņi droši vien nesaprastu, kāpēc tas džeks tik jocīgi runā.

Bet priekš radio tev atkal vajag tomēr to tembrālo bagātību. Man liekas, ka arī radio ir tā vieta… Ja tu tur esi, viss, kas tev ir, ir tava balss. Nav svarīgi, kā tu izskaties, svarīgi ir, kā tu runā. Par to būtu vienmēr jāatceras – radio ir jāstrādā cilvēkiem ar skaistām balsīm vai arī radio ir jāstrādā cilvēkiem, kuri var uztrenēt šo balsi tā, lai viņa lieliski izklausītos radio ēterā. Tas ir viss, kas ir vajadzīgs radio. Cilvēkam gribas dzirdēt šo balsi, šo tembru. Piemēram, Sandru Glāzupu, Gunāru Jākobsonu, kas mums ir tik ļoti iesakņojušies. Tu izdzirdi viņus, tev ir pilnīgi svētlaime.

Es atceros, ka pirmo reizi man Sandra Glāzupa pateica – sveiks, Mārtiņ! Es turpat izkusu uz vietas. Tas bija ārkārtīgi skaisti un neaizmirstami."