Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Miks Jeluškins, Komunikācijas un multimediju daļas audiovizuālā satura veidotājs:

 

"Es principā esmu video cilvēks. Baigi liekas muļķīgi - ko radio dara video cilvēks? Tas viss ir tikai un vienīgi ap balsi, bez vizuālā. „Dod Pieci!” ir tāds spēļu lauks, tāds sandbokss, kur var realizēt savas idejas, kaut ko piedāvāt, kaut ko testēt, mēģināt. 

„Dod Pieci!” ir izveidojies par tādu lielu mašinēriju, kur nevar tikai trīs dīdžeji, ieslēgti, paši pie laptopiem, pie sociālajiem tīkliem visu nodrošināt. Tur vajag milzīgu mugurkaulu, milzīgu aizmuguri, lai to realizētu.

Tur strādā desmitiem cilvēku. Mans uzdevums pēdējos gadus ir principā nodrošināt, lai video strādātu, kā tas izskatīsies. Tas, protams, notiek sadarbībā ar Televīziju, sadarbībā ar citiem tehniskajiem cilvēkiem. Bet es mēģinu arī savu kaut kādu pienesumu iedot. Tad nu visa tā aizmugure… Mēs esam ļoti daudz cilvēku. Piemēram, uz video montāžu ir trīs cilvēki, kas strādā visu diennakti. Ir divpadsmit stundu maiņas, kur pilnā rotācijā visu laiku ir, ko montēt, ko palaist tiešraidē, ko apgriezt, ko ielikt Instagramā, ko ielikt Tviterī, kā to visu informāciju satīklot, kas tikko ir noticis. Ja, piemēram, Grēviņam nobrist asara 11.00, tad lai tas 11.01 jau ir visos tīklos pieejams, un 11.05 tas jau ir ar preses relīzi aizgājis citos medijos.

Protams, tas spilgtākais mirklis, kas ir vienmēr ātri jāpaveic, ir pašas beigas – plakāta pacelšana, summas paziņošana. Principā, kamēr vēl aiz skatuves apskaujas un svin, tikmēr mēs sēžam un liekam pēdējos editus tam atskata video, kurš aiziet pēc tam publiski, lai cilvēki, kas sēž mājās un skatās, lai viņi jau redzētu šo informāciju uzreiz. Nākamajā rītā no rīta, pēcpusdienā vairs nav tās emocijas cilvēkiem. Viņiem jau vairs neinteresē.

Es nekad pirms tam nedomāju, ka es klausīšos tik daudz klasisko mūziku. Jo, man liekas, ka nevienam, pat milzīgākajam klasiskās mūzikas baudītājam, nesanāk apmeklēt tik daudz klasiskās mūzikas koncertus, cik es apmeklēju. Es esmu gandrīz visās Latvijas Radio 3 video tiešraidēs.

Tas ir tāds bonuss šim darbam, ka tu tiec kaut kādos mirkļos klāt, kur citiem nav iespējams tikt.

Tie ir tie paši kovid laika koncerti, kad studijā neviena nav, nav klausītāju, bet esmu es. Tie ir Dziesmu svētki, kad tikai katrs tūkstošais Latvijas cilvēks tiek pie biļetes un tiek kaut kur aizmugurē, bet man ir iespēja tikt pašā priekšā. Protams, tas ir saistībā ar darbu, ar profesionālo vidi. Man tur ir jāfotografē, jāfilmē, bet es esmu tajā momentā klāt un es esmu tuvu tur klāt, un varu uzsūkt to visu."