Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Paula Dēvica, Ziņu dienesta korespondente:

 

"Es taisīju par savu tēti pirms pusgada. Viņš dienēja Afganistānā jaunībā, un es stāstīju to stāstu, kā tas viņa dzīvi ietekmējis un arī visas mūsu ģimenes dzīvi.

Jā, tas bija baigi, baigi traki! Es pirms tam, man šķiet, to stāstu nebiju tik daudz dzirdējusi. Varbūt tētis ik pa laikam kaut kādus faktus ir pateicis vai, skatoties kaut kādu kara filmu, kaut ko atcerējies. Bet tādu stāstu no sākuma līdz beigām es nebiju dzirdējusi. Tāpēc tas viss arī man bija jauns. Tās intervijas man bija tādas, ka es sēdēju mājās ar ieplestām acīm un domāju, kā vispār jauns cilvēks var kaut kam tādam iziet cauri un pēc tam dzīvot tālāk. Tas bija grūti arī psiholoģiski, arī tāpēc, ka tu stāsti par savu ģimeni. Tu stāsti ļoti personīgas lietas. Un arī tas, ka tu negribi, lai pēc tam tavs tētis ir dusmīgs par to, ko tu tur esi sarakstījusi. Es atceros, kad viņš bija ēterā, es ar trīcošām rokām sēdēju. Pēc tam zvanīja visādi cilvēki, un tētim arī visādi pazīstamie uzpeldēja no seniem laikiem. Tad bija tāds – nu, forši īstenībā.

Pirmkārt, tā bija 31. gadadiena, kopš izveda to karaspēku no Afganistānas. Tas mērķis man bija atgādināt, pastāstīt par tiem cilvēkiem. Tie vīrieši, viņi jau vēl joprojām ir starp mums. Viņi ir mūsu ģimenēs. Daudzi tā neaizdomājas. Tas taču sen. Kas tas bija vispār? Tad, kad tu klausies, tev ir tāds – ak Dievs, kaut kam tādam iet cauri astoņpadsmit gados! Vienkārši nereāli. Gribēju vairāk gan pati saprast, gan tajā stāstā parādīt, kas tad notiek pēc tam - kā tas cilvēks atbrauc, kas notiek… Ne jau viņš dzīvo tā vienkārši tālāk, tā kā pirms tam. Tad es sapratu – viņš droši vien pilnīgi cits cilvēks nekā pirms tam. Nu pilnīgi cits. To cilvēku ģimenēs tas arī tos ģimenes locekļus veido. Tāds smags stāsts tas bija.  

Vispār ir forši jaunam žurnālistam strādāt Radio.

Pirmkārt, priekš manis, es atceros, tas bija vienkārši tas, ka tas ir Latvijas Radio. Es biju vienkārši… Kur es esmu nonākusi? Tik forši! Un tā māja! Tā vieta – Vecrīgas sirds! Un tie cilvēki! Garām staigā Raimonds Pauls! Visi tie cilvēki, ko tu esi dzirdējis pa Radio, tu viņus redzi un tu ar viņiem vari parunāt. Man vispār ir tā, ka tagad tas attālinātais darbs - es nevaru izturēt. Man šausmīgi nepatīk.

Man tie cilvēki dod tādu enerģiju.

Es no šejienes neeju pārgurusi prom. Kaut arī es strādāju, es visu izdaru, bet es neeju pārgurusi tāpēc, ka tu esi arī pakomunicējis ar kaut kādiem foršiem cilvēkiem. Te jau tiešām ir forši cilvēki. Te ir tā aura tajā mājā."