Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Romāns Antonovičs, Latvijas Radio 4 - Doma laukums raidījuma vadītājs:

 

"Es pat tagad brīnos par to, ka jau pagājuši divdesmit gadi, kopš nokļuvu te, Latvijas Radio. Manu vecāku mājās joprojām ir tās vecās audiokasetes, kurās biju raidījumu vadītājs, liku dziesmas, pieteicu tās, pat dažus draugus saucu, intervēju viņus. Tēvs, redzot visu manu tieksmi, uzdāvināja man dzimšanas dienā mikrofonu, un tas mikrofons ilgi bija man līdzi. Arī vēlāk, kad jau sāku strādāt te, radio, gāju uz intervijām un izmantoju to kopā ar diktofonu, ko man te izsniedza.

Lai dotos uz radio, es ceļos četros no rīta, piecos izbraucu ārā no mājām un jau sešos esmu ēterā ar ziņām – tas ir pirmais izlaidums. Šis process ir jau kļuvis automātisks, reizēm ir ne gluži stress, bet kāda neierasta situācija – piemēram, printeris iestrēdzis un nedrukā ziņu izlaidumu. Tad ir jau sakārtota sistēma: ej no redakcijas uz studiju, tur jau darbojas dators, katalogā ielikta ziņa, var atvert vaļā un nolasīt no monitora. Ik pēc pusstundas rīta bloks, tad ik pēc pusstundas ziņas: gatavo tās, lasi visas ziņu lentes, redakcijā paralēli darbojas televizors. Es reizēm skatos ziņu kanālus – tas arī palīdz ātri noreaģēt, ja kas ir noticis, ir sarkanā informatīvā līnija. Tās ir rīta maiņas – un vakara maiņas ir aptuveni tas pats, bet tās sākas aptuveni trijos pa dienu un ilgst līdz pusnaktij.

Vēl viena darba daļa ir sports, turklāt – es pat neatceros, ar ko viss sākās un kā es nokļuvu tieši tajā sporta tēmā.

Viens no īpaši spilgtajiem momentiem, par ko esmu ļoti pateicīgs Latvijas Radio un liktenim kopumā, ir tas, ka 2008. gadā es nokļuvu Olimpiskajās spēlēs Pekinā.

Man bija iespēja pastrādāt tajos apstākļos un uzkrāt pieredzi, pateicoties maniem kolēģiem. Piemēram, Gunārs Jākobsons ir bez liekvārdības, taču precīzi teicis man, kas un kā jādara, ar smaidu pēc tam novērtēja, ka viss labi, viss izdevies. Es pavisam negaidīti esmu guvis milzīgu pieredzi, un joprojām īpaši silti atceros to trīs nedēļu notikumus.

Jā, es varu uzskatīt sevi par radiofanātu viena vienkārša iemesla dēļ – es sava darba dēļ varu un, starp citu, to arī daru, eju gulēt divpadsmitos – vienos – divos naktī un ceļos piecos. Un pavisam nebēdājos, jo daru to ar prieku.

Man liekas, Latvijas Radio, visiem – LR1, LR2, LR3, LR4, LR5, LR6, Radioteātrim un radiostudijai – visiem ir viena unikāla īpatnība. Reizēm man jautā, cik cilvēki strādā pie jums radio – piecdesmit? Sešdesmit? Nē, nē. Skatoties pēc caurlaidēm, var nojaust, ka vismaz 400. Sajūta, ka tā ir ģimene, mani nepamet jau daudzus gadus. Un tad, kad notiek ārkārtas notikumi, kas liek sabiedrībai sapurināties un rodas spriedze, te, radio, jūties mierīgi, jo zini, ka blakus strādā cilvēki, ar kuriem var apspriest arī to, kas neskar tikai darbu. Es vienmēr ar prieku redzu šīs pazīstamas sejas pilsētā, piemēram – pavisam netīšām satiksi kādu, uzsmaidīsi, sveiks. Un tas patiesībā silda dvēseli – tas ir lieliski.

Ja kāds to vēl nezina, tie, kuri mūs skatās un kuri nav saistīti ar radio, man liekas, viņiem būs noderīgi dzirdēt, ka radio visi sveicina cits citu. Pilnīgi visi, arī tad, kad viens otru neredz. Arī viesi, kas nāk uz Radiomāju, reizēm pat brīnās par to.