Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Sintija Ambote, Latvijas Radio Ziņu dienesta vecākā korespondente:

 

"Ja tā pavisam racionāli, tad man šķiet, ka tas ir tā kā tāds matemātisks uzdevums, ar ko smadzenes grib tikt galā.  

Man personiski būtiskākais mērķis ir tiešām dabūt visas puses – lai pagūst izteikties visas puses.

Neskatoties uz to, ka sabiedrība varbūt sliecas atbalstīt kaut kādu vienu pusi, tiešām aptaujāt visas puses, ielikt tās sižetā, un tad lai klausītājs pats izdara secinājumus.

Katrā posmā ir kaut kas foršs.

Gan tajā, ka tu satiec tos cilvēkus. Pirmkārt jau ir satraukums, kā būs, jo tu jau nekad nezini. Tu sarunā interviju. Pa telefonu cilvēks izklausās vienā veidā, un tad tu satiec viņu klātienē, un tad ir kaut kas cits. Tas ir viens. Bet vis-vislabākā sajūta ir tad, kad tu atbrauc atpakaļ uz redakciju, un tad ir tie visi sarakstītie skaņu faili, tad tiešām tā klausīšanās. Sākumā, kad es sāku strādāt, bija visu laiku tas uztraukums un bailes, kā es tagad uzrunāšu, kā es iešu pie tā cilvēka – tā vienkārši ielauzīšos, mājā klauvēšu. Cilvēki uzticas! Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka tajā brīdī, kad tu pasaki: “Labdien! Latvijas Radio ziņas. Sintija Ambote. Es nāku ar tādu un tādu jautājumu…” 

Man nav atteikuši cilvēki! Viņi vienmēr atbild. Viņi labprāt parunā. Viņi ir ļoti atvērti.

Kaut kā tas laiks iet ātri tāpēc, ka darbs ir tik dinamisks, atšķirīgs, katru dienu pilnīgi cits temats. Katru dienu ir tās matemātiskās formulas, kas tev vienkārši jāsalauž, jāatkož.

Iespējas man ir ļoti daudz. Es esmu ļoti pateicīga par to Ziņu dienestam, ka es varu aizdoties… 

2016. gadā devāmies uz Černobiļu, lai pastāstītu par tās traģēdijas gada dienu.

Devāmies arī ekskursijās uz pašu Pripeti un tuvāk tam reaktoram. Tas ir gads, kad vēl nav iznākusi filma, kas laikam pagājušajā gadā satricināja… Nevis satricināja, bet sabiedrību ļoti uzrunāja. Tad es sapratu, cik tas ir labi, ka var aizbraukt un klātienē parunāt ar cilvēkiem, nevis klausīties stāstus ar kaut kādu starpnieku."