Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Uģis Lībietis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vecākais korespondents: 

 

"Es esmu sācis laikam četrus karus savās maiņās. Manā maiņā sākās iebrukums Kosovā, Afganistānā, Irākā. 11. septembris ir mana maiņa. Jeļcins atkāpās – mana maiņa. Nu, varbūt 11. septembris ir tas spilgtākais un atmiņā paliekošākais. Tūlīt būs 20 gadi, kopš tas ir pagājis, bet es to pa minūtēm atceros. 

Tā bija pirmā izteiktā reize, kad es sapratu, kā darbojās Ziņu dienests kā saliedēts mehānisms.  

Pusgadu pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām notika miermīlīgas protesta akcijas. Cilvēki gāja pa ielu un plaukšķināja plaukstas vienkārši. Un tad vienā brīdī mēs bijām pie parka. Es ar telefonu tajā brīdī filmēju vai fotografēju, es tagad neatcerēšos, kā viens žurnālists tiek stūķēts iekšā milicijas busiņā. Nu, un tajā brīdī mani arī aiz rociņām savāca un aizveda uz milicijas iecirkni. 

Kā nākošajā dienā teica Latvijas vēstnieks Baltkrievijā – es biju kļuvis par abu valstu diplomātisko attiecību precedentu. 

Katrā darbā jau ir sava specifika. Tev ir jāmeklē tie apkārtceļi, lai tas gala rezultāts tur būtu. Pie mums tic medijiem. Un tā apziņa, ka tu tomēr ar savu viedokli spēj varbūt ietekmēt kaut kādu domas veidošanos. Mēs katrā ziņā neuzskatām, ka tas, kā citos medijos ir – ka tev pasaka, kas tev ir jātaisa, ka tas ir pareizais. Nē! Mēs uzskatām, ka tomēr mēs paši izlemjam. 

Tādā ziņā cepuri nost mūsu priekšniecībai, ka viņi dod mums diezgan lielu, ja ne gandrīz pilnīgu autonomiju, darīt to, ko mēs uzskatām par svarīgu.