Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Uldis Ziediņš, Latvijas Radio 5 - Pieci.lv galvenais redaktors un raidījuma producents

 

Radio nonācu pateicoties sociālajiem tīkliem un nejaušai “draudzībai” ar Tomu Grēviņu, kurš bija sajaucis mani ar vienu citu Uldi. 

Viņš domāja, ka es esmu Uldis Zariņš, un izrādās - es biju Uldis Ziediņš. Mums abiem brilles. Uldis Zariņš strādā Nacionālajā bibliotekā, vismaz tad strādāja. Un Grēviņš bija mūs kaut kādā veidā sajaucis. Un tad mēs satikāmies reiz un noskaidrojām šo te alošanos. Kopš tā laika mēs tā kā bijām pazīstami pa īstam. Tad, kad viņš nopublicēja, tā mazliet slepeni, sludinājumu, ka meklē producentu, tad es pieteicos, jo bija daudz brīva laika tajā laikā un nebija, ko zaudēt. Satikāmies, un tā arī te nonācu. 

Tas Radio darbs, nu, it īpaši mūsdienās, kad tev nav jāsēž pie ar roku rakstīta bloknota un jāraksta nākamās dienas scenārijs, ka ļoti daudz ko var darīt attālināti.

Tālākā vieta, kur es esmu kaut ko darījis raidījumam, man šķiet, ir Turcija. 

Mēs esam arī vispār raidījuši gan no Prāgas, gan no Milānas, šķiet vienreiz, gan Toms ir pieslēdzies mums tiešraidē no Groningenas Nīderlandē. Tā kā mūsdienās patiesībā, lai Radio raidījumu novadītu no ārzemēm ir vajadzīgs… Reizēm pat pietiek ar vienu telefonu un mikrofonu, un austiņām. Un viss.

Tas tiešā ētera adrenalīns ir tas, kas visvairāk sauc te atpakaļ. Apsēžoties tādā mierīgā atvaļinājuma vakarā kaut kur pie jūras un domājot: “Ko es gribētu tagad darīt?” līdz šim es katru gadu secinu, ka es gribētu darīt to pašu. Kamēr tā būs, nekur projām netaisos.

Latvijas Radio, man šķiet, vispār neviens nestrādā tāpēc, ka priekšnieks teica vai tāpēc, ka sabiedriskajā pasūtījumā rakstīts, vai tāpēc, ka kādā likumā kaut kas ir ierakstīts, bet tieši vēlme nogādāt pa gaisu cilvēkiem kaut ko foršu, noderīgu.

Vēl svarīgi ir tas, ka caur Radio cilvēki sazinās viens ar otru. Tas rīta šoferis, kas brauc un raksta mums, ka ir sastrēgums, ne jau viņš mums to grib pastāstīt. Viņš to grib pastāstīt visiem pārējiem klausītājiem. Līdz ar to mēs esam tikai tas kopā savedējs starp vienu klausītāju un otru klausītāju. Mums ir gan klausītāji, kas ir iepazinušies, klausoties Radio un rakstot, un caur kaut kādām īsziņām. Un pēc tam viņi mums rakstīja arī, ka dzemdību namā viņi mūs kopā klausījās.

Tā ka Radio ir ne tikai informētājs, bet arī savedējs savā ziņā – pozitīvā.

Mums ir gan tur Takšu Mikus, gan Rīgas Ērce, gan dažādi… Viņi paši raksta, kā viņus nosaukt mūsu īsziņu aparātā. Un mēs viņus tā arī nosaucam. Viņi ar mums sazinās ikdienā, un ir jau galvā izveidojies tāds kaut kāds nekonkrēts katra cilvēka tēls. Un tas pilnīgi kaut kā neiet kopā ar to cilvēku. Tu viņu satiec dzīvē, es saku: ”Nē, tu tāds neesi! Tu mums galvā izskaties citādāk.”

Kamēr vien, teiksim, desmit, divpadsmitgadīgi, astoņgadīgi jaunieši mums rakstīs īsziņas un prasīs, lai mēs uzliekam viņa mīļāko dziesmu… Lai gan viņš to dziesmu var dažu sekunžu laikā dabūt telefonā - YouTube vai Spotify, vai vienalga kur. Bet viņam ir svarīgi, ka to dziesmu dzird arī citi. Tātad viņš vēlas ar šo dziesmu dalīties. 

Kamēr tas notiks un kamēr cilvēkiem būs svarīgi tieši tas, ka tas notiek tagad un tūlīt, nevis caur kaut kādu tur vēlāk – ierakstā vai kā, tikmēr arī Radio nekur nepazudīs.