Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada.

Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai.

Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi.

Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %.

Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši.

Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši.

Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni. 

Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās.

Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju.

Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību.

2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas.

Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā.

Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē.

Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas.

Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju. 

Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā. 

Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem. 

Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns.

Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro.

Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.

 

 

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.