Pēc Āfrikas un kakao “lielvalsts” apmeklējuma apmeklējuma iepriekšējā raidījumā, šodien atkal dodamies uz Āziju, uz vienu no tējas lielvalstīm. Un pilnā nosaukumā tā ir Šrilankas Demokrātiskā Sociālistiskā Republika, jeb, kā to pazina līdz 1972. gadam – Ceilona. Vai arī kā to pazīst vēl pēc pāris iesaukām tās atrašanās vietas dēļ Indijas okeānā -“Indijas asara” vai arī “Indijas okeāna pērle”.

Šrilankas teritorijā ir atrasti pierādījumu par cilvēkveidīgo klātbūtnei jau pirms apmēram 125 tūkstošiem gadu, bet vēsturiskās liecības ir pieejamas par pēdējiem trim tūkstošiem gadu. Tostarp modernākajā vēsturē Šrilanku vispirms 1505. gadā kolonizēja Portugāle, 17. gadsimta. vidū – holandieši, 18. gadsimta pašās beigās – briti, bet 1948. gadā tā ieguva neatkarību.

Kopš neatkarības atgūšanas Šrilanka ir piedzīvojusi daudz. Kļūstot par pirmo valsti pasaulē, kurā sieviete – Sirimavo Bandaranaike – kļuva par premjerministri – ievēlētu valdības vadītāju, līdz marksistu dumpim, etniskajiem konfliktiem un pilsoņu kara 26 gadu garumā ar gandrīz 100 tūkstošiem kritušo. Šis karš noslēdzās tikai 2009. gadā ar slaveno Tamilu Tīģeru grupējuma sakaušanu.

Bet tas nav sagrāvis valsts demokrātisko sistēmu, lai arī militāristu ietekme ir būtiski pieaugusi un tas ir visbiežākais pamats cilvēktiesību pārkāpumiem. Vēl joprojām 92 procenti valsts iedzīvotāju tic, ka demokrātija ir pareizākā sistēma 23 miljonu iedzīvotāju lielajā valstī, kura ir slavena ar savu etnisko un reliģisko daudzveidību. Tik slavena, kā tās karogs, kurš esot ne tikai viens no senākajiem pasaulē, bet arī vienīgais, kurš iekļauj reliģisko brīvību – budisma, hinduisma, un islāma elementus.

Etniski 75 procenti valsts iedzīvotāju ir sinhalieši, 11 procenti ir Šrilankas tamili, vēl deviņi ir Šrilankas moori. Valstij ir arī divas oficiālās valodas sinhala un tamilu. Oficiālā reliģija gan ir budisms, kam pieder 70 procentu iedzīvotāju.

Nav īstas pārliecības par uzticību demokrātijai, jo vien pirms dažām nedēļām ANO augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bešelē pauda nopietnas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos valstī pēc pērnā gada vēlēšanām, piebilstot, ka ir manāmi potenciāli jaunu bruņotu konfliktu aizmetņi un starptautiskajai sabiedrībai būtu jāreaģē gan iesaldējot valsts vadības kontus, gan ieviešot ceļošanas aizliegumus. 

Pašreizējo situāciju Šrilankā raksturo bijušais ANO Ģenerālsrekretāra īpašais ziņotājs Čārlzs Petrī, kurš pēc pilsoņu kara beigām analizēja ANO darbības valstī. 

Tēja ir Šrilankas lielākais eksporta produkts. Tējas industrija ienes vairāk nekā 1,2 miljardus eiro valstij un veido 2 procentus no kopējā IKP. Vienlaicīgi tas padara Šrilanku par apmēram ceturto lielāko tējas eksportētāju pasaulē.Tas arī nebūtu brīnums, jo apmēram 1 miljons cilvēku esot nodarbināti tējas audzēšanā un ražošanā.

Ceilonas tēja vispār tiek uzskatīta par tīrāko tēju pasaulē ar vismazāko pesticīdu piejaukumu.

Valstī kopš 1925. gada ir arī Tēja izpētes institūts. Ja ņem vērā, ka Šrilanku ar tēju tā kārtīgi iepazīstināja tikai brits Džeimss Teilors 1867. gadā, paradoksāli, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Šrilanka bija lielākais tējas eksportētājs.

Arī "Lipton" tēja ir dibināta Šrilankā. Un to 1890. gadā izdarīja Glāzgovas tirgotājs sers Džons Liptons.

Ar tēju gan Šrilankas diversificētā ekonomika noteikti nebeidzas. Valsts nozīmīgu uzsvaru liek arī uz tūrisma industriju. Ne jau tikai tropiskās pludmales un seši UNESCO cilvēces mantojuma sarakstā iekļautās vietas ir tūristus pievilinošas. Tūristus piesaista arī tas, ka valsts ir mājvieta ir vairāk nekā simtam zīdītāju sugu, tostarp ziloņiem un leopardiem, kā arī simtiem putnu sugu, rāpuļu sugu, un abinieku sugu.

Neizbrīna arī, ka savulaik slavenais itāļu ceļotājs Marko Polo Šrilanku esot nosaucis par labāko konkrētā izmēra salu pasaulē.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.