Kopš raidījuma pirms nedēļas notikumi ap Ukrainu un Ukrainā ir risinājušies ļoti strauji. Krievija atzinusi pašpasludināto Ukrainas austrumu republiku neatkarību un noslēgusi vienošanos par palīdzību un draudzību. Bet Krievijas prezidents gandrīz stundu garā televīzijas uzrunā skaidroja, kāpēc viņaprāt Ukrainai vispār nebūtu īsti tiesiskumu uz savu valstiskumu. Tas radījis izaicinājumus un jautājumus, kas notiks tālāk, ko šīs atklāsmes nozīmē gan politiski, gan militāri?

Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Jevgenu Magdu un Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu.

Pirmdien, 21. februārī, Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra soli, kas uzskatāms par nākamo nopietnāko Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpumu pēc Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā. Krievijas līderis atzina par neatkarīgiem valstiskiem veidojumiem t.s. Doneckas un Luganskas tautas republikas, kas tai pašā 2014. gadā izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtajās teritorijās Ukrainas dienvidaustrumos. Attiecīgo paziņojumu Krievijas prezidents sev ierastajā manierē pavadīja ar plašiem pseidovēsturiekiem spriedelējumiem, kuri saturēja ne vien atzinumus par Ukrainas valsti kā padomju sistēmas radītu fenomenu, bet arī faktiski noliedza kādreizējās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošo nāciju pašnoteikšanās tiesības. 

Vēlāk tika precizēts, ka Krievijas prezidents atzinis minēto pašpasludināto „Donbasa republiku” tiesības uz to Doneckas un Luhanskas apgabalu lielāko daļu, kuru separātisti nekontrolē, taču uzskata par savu. Tādējādi tiek nepārprotami iezīmēta potenciāla agresija vismaz šais divos Ukrainas rajonos ar mērķi paplašināt prokrievisko spēku teritoriju. Atzīšanai sekoja līgumi par draudzību un savstarpēju palīdzību un Putina pavēlē Krievijas karaspēka pārvietošanai uz separātistu kontrolētajām teritorijām.

Arī līdz šim lielāks vai mazāks Krievijas armijas kontingents pastāvīgi uzturējās separātistu kontrolētajā Ukrainas austrumu daļā. Tomēr līdz šim Kremlis šos faktus konsekventi noliedza, uzstādāms, ka pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem reģionā karo tikai vietējie iedzīvotāji un Krievijas brīvprātīgie, kas neatrodas aktīvā militārā dienestā. Tāpat bija skaidrs, ka separātistu spēku militārā kapacitāte tiek uzturēta tikai uz Krievijas palīdzības rēķina.

Tagad stāvoklis ir principiāli mainījies, un t.s. „tautas republiku” teritorijā sākušas ieplūst Krievijas regulārās armijas daļas. Cik liels šobrīd ir uz Ukrainas teritoriju pārvietoto spēku apjoms, nav droši zināms, taču pienāk arvien jauni aculiecinieku ziņojumi par bruņutehnikas pārvietošanos kā pa Krievijas pierobežas rajoniem, tā separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju. Tikām pēdējās dienās nav jaunu ziņu par t.s. bēgļiem, proti – nenoskaidrotu skaitu iedzīvotāju, kuri no separātistu kontrolētajiem rajoniem devušies pāri robežai uz Krieviju.

Kremļa saimnieka rīcība pēdējās dienās radījusi Rietumiem dilemmu: cik nopietnas sankcijas Krievija pelnījusi par savu rīcību. No vienas puses pašpasludināto republiku atzīšana ir klajš Ukrainas suverenitātes pārkāpums un bruģē ceļu agresijas kāpinājumam. No otras, Krievijas spēki pagaidām ieplūst tikai teritorijās, kuras arī līdz tam kontrolēja. Attiecīgi, vārdos skarbi nosodot prezidenta Putina lēmumus, rietumvalstu valdības pagaidām aprobežojušās ar sankcijām, kuras eksperti vērtē kā visai nesāpīgas. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Eiropas Savienība pakļāvušas sankcijām atsevišķas bankas, uzņēmumus un privātpersonas, ierobežota Krievijas piekļuve finanšu tirgiem. Noteikts aizliegums jebkādai komercdarbībai separātistu kontrolētajā Ukrainas daļā. Pamanāmākais ir Vācijas valdība lēmums iesaldēt gāzesvada „Nord Stream – 2” sertifikācijas procesu. Tāpat Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens paziņojis par papildu amerikāņu armijas spēku pārvietošanu uz Baltijas valstīm.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.