Ir 1938. gads un Harijs Džeimss – viens no spilgtākajiem solistiem Benija Gudmena orķestrī ir izlēmis to atstāt.

Benijs nevēlējās zaudēt Hariju. Jau Krupas zaudējums bija karastrofa. Penijs Gudmens bija kļuvis atkarīgs no Harija Džeimsa ne tika kā trompetes zvaigznes, bet Harijs bija arī tas, kas radioraidījumu laikā orķestrim ierādīja pareizos tempus skaņdarbu sākumā – Benijam bija problēmas reizē lasīt notis un rūpēties, lai starp skaņdarbiem neveidotos pauzes.

      Arī kad Gudmens nestāvēja pie diriģenta pults, viņa vietā parādi komandēja Harijs Džeimss. Arī kad Laionels Hemptons ķērās pie vibrafona, viņa vietā pie bungu komplekta sēdās Džeimss. Un tagad no visa tā būs jāatsakās?

      Kad Benijs apjauta, ka Harijs tiešām vēlas iet prom, sākumā viņš pat piekrita, bet pēc tam pārdomāja, sakot, ka vajadzēs tomēr vēl sešus mēnešus atstrādāt, kā atrunāts līgumā. Tur nu Harijs Džeimss neko daudz nevarēja runāt pretim, jo uz to brīdi viņa bankas rēķinā bija tikai nieka 400 dolāri.

      Arī lai uzsāktu savu orķestri, nācās griezties pie Gudmena pēc palīdzības. Nācās parakstīt kontraktu, kurā Gudmens aizdeva Džeimsam 7000 dolāru, kuri bija jāatdod divu gadu laikā. Bija vēl kāds zemūdens akmens. Benijam Gudmenam turpmāko 10 gadu laikā pienācās trešā daļa no Harija Džeimsa peļņas. Diezgan jau plēsīgi.