Rubijs Brafs varēja lepoties ar siltu, sirsnīgu instrumenta spēles toni, īpatnēju humora izjūtu un vienmēr nemierīgu, dzīvsudrabam līdzīgu raksturu, kas gan reizēm varēja būt atskabargains. Uzstāšanos viņš parasti izpušķoja ar izdomātiem monologiem par attiecībām ar Anglijas karalieni, zvaniem no Skotlendjarda ar lūgumu palīdzēt atrisināt kādu Šerloka Holmsa cienīgu gadījumu un tamlīdzīgi. Visu mūžu viņš palika uzticīgs izvēlētajiem diksilenda un svinga stiliem, bez nožēlas nolūkojoties, kā tie no populāriem 40. gados nogrimst aizmirstībā 50. un 60. gados,