Skumji, bet šis raidījums jāsāk ar kārtējo sēru ziņu. Šis gads pat tā kārtīgi tikai iesācies, bet starp mums jau nav daudzu izcilu mūziķu. Un nupat – 2. aprīlī aizsaulē, 83 gadu vecumā, aizgāja argentīniešu saksofonists Gato Barbjēri. Viņa vārdu noteikti dzirdējuši arī tie, kas nemaz par džezu neinteresējas, jo Gato Barbjēri spalvai pieder mūzika Bernardo Bertoluči filmai „Pēdējais tango Parīzē”, kas 1973. gadā tika novērtēta ar „Grammy” balvu. 

Pagājušajā gadā Gato saņēma vēl vienu - „Latīņu Grammy” balvu par mūža ieguldījumu. Kā bija rakstīts nekrologā – „Viņa skatuves karjera, kas ilga vairāk, kā 70-it gadus, aptvēra praktiski visu džeza ainavu.”

      Gato Barbjērī dzīvi varētu salīdzināt ar nebeidzamu zigzagveida ceļojumu starp dzimto zemi un Ziemeļameriku. Vispirms viņš sāka ar latīņamerikāņu ritmiem, tad pagrieza tiem muguru un 60-tajos gados ķērās pie džeza avangarda mūzikas izpētes. 70-to sākumā iedziļinājās Dienvidamerikas kultūras mantojumā, desmitgades beigās atskaņoja popmūziku un fusion.

80-tajos gados riņķa dancis sākās no sākuma. Kad Ziemeļamerikas auditorija pirmo reizi izdzirdēja Gato spēli, viņa tonis bija diezgan mežonīgs, stipri atgādināja kaut ko no Džona Koltreina. Jau 70-to gadu vidū tas kļuva nedaudz piezemētāks un mierīgāks, jebkurā gadījumā – Gato Barbjerī arī var uzskatīt par vienu no emocionālākajiem tenora saksofonistiem, kādi jebkad stājušies ierakstu mikrofona priekšā…