Baiba un Māris Ozoli no Jelgavas ir 11 bērnu vecāki. Vecākajam dēlam Jēkabam tagad 23 gadi, bet pastarītim Druvim - divi . Kā sarunā smejas Baiba, viegli izrēķināt, cik kuram bērnam gadu, jo pirmais bērns dzimis 1998.gadā. Un tad jārēķina divus gadus uz priekšu - 2000. gads, 2002, gads un tālāk ik pēc diviem gadiem. Vieglo rēķināšanu izjaucis tikai Gustavs, kurš ir septītais bērns ģimenē. Starp viņa un sestā dēla Ernesta dzimšanu ir trīs gadu starpība. Bet stāsts jau nav par bērnu dzimšanas ritmu. Sarunā ar Baibu un Māri par viņu atvērtību bērnu ienākšanai ģimenē, kas vienmēr ir pārbaudījums, gan dzemdības, kuru norise nekad nav prognozējama, gan ģimenes dzīves pārkārtošana pēc katras nākamās atvases ierašanās, gan fiziski atrodod vietu bērna gultiņai, gan pārskaņojot ģimenes dzīves ikdienu, gan veidojot pieņemošas brāļu un māsu attiecības ģimenē.

Mamma Baiba bija viena no aktīvām jelgavniecēm, kas pievērsa arī Ģimenes studijas uzmanību iecerētajām pašvaldības atbalsta izmaiņām Jelgavā daudzbērnu ģimenēm un rosināja diskutēt par daudzbērnu ģimenēm nepieciešamo atbalstu plašāk.

"Ja mums visi striķi trūktu, mēs iemācītos vēl taupīgāk dzīvot, bet es vairāk cīnījos par to, lai šīs ģimenes tiktu cienītas un viņās vairāk ieklausītos. Viņas ir tās, kas rūpējas par mūsu tautas nākotni, to neviens pēdējā laikā negrib pamanīt," tagad bilst Baiba.

Viņa neslēpj, ka sāp sirds par skarbajiem komentāriem internetā, kas veltīti daudzbērnu ģimenēm.

"Tie, kas raksta dzēlīgos komentārus, ir tie, kam skauž, ka tu esi uzdrīkstējies. Tā ir ekstrēma uzdrīkstēšanās, tā ir kāpšana ārā no savas komforta zonas," atzīst Baiba.

Četri vecākie Ozolu ģimenes bērni jau ir savā dzīvē un tagad ikdienā ģimenes modelis ir divi plus septiņi. Vecākais dēls Jēkabs apgūst arhitektūru Rīgā, Matīss apgūst aktierspēli un piedalās izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī, Marta jau pēc 9. klases izvēlējās savu ceļu, līdz pandēmijai mācījās Ķīnā, tad kādu brīdi attālināti un tagad Dānijā strādā, lai pēc gada varētu mācīties to, kas pašu interesē. Savukārt Kārlis apgūst pavāra profesiju Saldū.

"Mazākajiem brāļiem un māsām ir svētki, kad atbrauc lielie. Pusaudži tad var ar viņiem izrunāt to, ko nevar ar vecākiem izrunāt," stāsta vecāki.

Par savu ikdienu Baiba ar Māri saka, ka tā ir interesanta. Darba dienās tētis ir darbā, bet mamma menedžē mājas dzīvi. Tētis pieslēdzas vakaros un arī dienā, lai var izvadāt bērnus uz pulciņiem. Baiba neslēpj, ka sarežģīti bijis attālināto mācību laikā visiem nodrošināt telpas un iespējas mācīties.

"Pagājušais gads bija grūtākais gads manā mūžā, saprast, kā to visu var dabūt gatavu. Mācīšanās notika tieši tā kā notika. Bet es to izturēju," atzīst Baiba.

Pēc piepildītās mācību dienas vakaros viņa divas stundas vienkārši staigājusi, jo vajadzēja klusumu u mieru. Tikmēr tētis ar bērniem bija mājās.

Vērtējot aizvadīto mācību gadu, Māris atzīst, ka bērniem bijis uz gadu ieildzis brīvlaiks.

"Ļoti labi varēja redzēt, kuram attālinātā mācīšanās un arī darbošanās pulciņos piemērota, kuram ne. Tagad savukārt ir grūtāk motivēt atkal atgriezties darboties pulciņos klātienē," bilst Māris.

"Pierasts baudīt šo mirkli, ja vari iet skolā, ej. Ja nevar, ir jāpieņem un daudzas lietas jādara caur negribu un nevaru," šo laiku rakstuto Baiba.

Viņa neslēpj, ka ir daudz un dažādu izaicinājumu, bet vairs, ja kaut kas neizdodas.

"Esam kļuvuši elastīgi, izjūk plāns A un plāns B, tak ir vēl plāns F,"  bilst Baiba.

Mammai labākās zāles pēc nedēļas kopā ar bērniem ir izbraucieni ar velosipēdu sestdienās. Tad tētis ir mājās, jo viņam tieši pēc darba nedēļās gribas mājās pabūt.

Runājot par finansiāliem izaicinājumiem izskolot un izaudzināt 11 bērnus, Māris norāda, ka "pie tā jāpiedomā, tad sanāk visam. Ne par daudz, ne par maz, tā varbūt ir labi, ne lielā greznībā, ne arī nabadzībā".

Baiba vērtē, ka apstākļi bērnus iemāca pieņemt situācijas, kādas tās ir, arī pašiem censties kaut ko nopelnīt. Meitenes, piemēram, vasarā lasījušas mellenes, tā nopelnījušas sev kabatas naudu.

Pie Ozolu ģimenes raidījums ciemojas jau atkārtoti. Iepriekš tikāmies 2013. gada nogalē.