Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Turpinām stāstu par zēnu, kurš savus 13 gadus dzīvojis astoņas dažādās dzīvesvietās un nav varējis arī iedzīvoties audžuģimenēs. Kā bērnam meklē audžuģimeni, cik rūpīgi tiek veikta audžuģimeņu atlase un pieskaņota konkrētajam bērnam. Un cik bieži bērnu var "mētāt" no vienas ģimenes otrā. Dokumentāla stāsta ietvaros pētām, kas notiek ar bērnu, kura vecāki zaudē aprūpes tiesības un vienīgais cilvēks, kas var par viņu parūpēties ir bērna vecvecmāmiņa?

Vakar raidījumā Ģimenes studija skaidrojām, kāda ir palīdzības sistēma šādam likteņa nelutinātam bērnam un personai, kas varētu par viņu rūpēties, šodien diskutējam par audžuvecāku meklēšanu, atlasi un darbu ar jauno ģimeni.

Kā varēja gadīties, ka pusaudzis nespēja iedzīvoties audžuģimenēs? Cik rūpīgi tiek veikta audžuģimeņu atlase un “pieskaņota” konkrētajam bērnam, lai nekas tāds nenotiktu un cik bieži bērnu ar šādu “dzīves bagāžu” var mētāt no vena ģimenes otrā?

Meklēt bērnam audžuģimeni bija vecvecmāmiņas ideja pēc tam, kad nomira viņas meita – zēna vecmāmiņa. Bet kad audžuģimene tika atrasta, nav notikusi nekāda iepazīšanās ar nākamo audžumammu. Vecvecmāmiņa stāsta, ka ieradušies bāriņtiesas pārstāvji un likuši puikam taisīties, lai dotos prom.

Zēns šajā audžuģimenē nodzīvoja divus mēnešus. Reiz pēc stundām pedagogu klātbūtnē viņš paziņoja, ka šajā audžuģimenē neatgriezīsies, lai viņu ved uz krīzes centru. Versijas, kāpēc tā notika, ir atšķirīgas. Puisis nepārtraukti zvanījis savai vecvecmammai un stāstījis, kāpēc viņam tur nepatīk.

Pirmā zēna audžumamma uzskata, pie visa vainīga vecvecmamma, kura nepārtraukti kontrolē un iejaucas, tāpēc zēns nespēj nekur iedzīvoties.

Līdzīgās domās arī Rigas bāriņtiesa. Viens no tās lēmumiem paredz, ka vecvecmāmiņa drīkst savu mazmazdēlu satikt vai viņam zvanīt divas reizes mēnesī tikai trešās personas klātbūtnē. Otrā audžumamma to neievēroja. Tomēr arī otrs mēģinējums atrast īstas mājas izrādījās neveiksmīgs - pēc septiņiem mēnešiem audžumamma no viņa atsakās. Iemesls – zēna agresivitāte, viņš katru vakaru draudot gan audzūmammai, gan otram audžubērnam, kurš dzīvo šajā ģimenē, ka viņus nodurs vai nožņaugs, kamēr viņi gulēs.

Krīzes centrā, kur zēns uzturējies vairākas reizes un tagad ilgstoši kopš augusta, zēnu raksturo kā klusu un kautrīgu, nevis agresīvu. Krīzes centra darbiniecei ir arī savs viedoklis, kāpēc zēnam līdz šim nav izdevies atrast ģimeni, kurā viņš justos pieņemts un mīlēts. Viņu pārsteidz, ka audžumamma nav meklējusi palīdzību. Arī krīzes centra darbiniece uzskata, ka puikas mētāšana no vienas dzīvesvietas uz otru radījusi viņam lielu traumu.

Situāciju vērtē Latvijas profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas Juridiskā padomniece Laila Henzele.

Ārija Martukāne vērš uzmanību, ka šī stāsta daļa ir sākusies ģimenē, kur ir vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki. Periodiski bērns ir ievietots ģimenēs vai iestādēs un jārēķinās, ka tālāk bērnam ejot savu dzīves ceļu, nonākot audžuģimenē, tās ir lietas, kas apgrūtinās iespēju svešā ģimenē veidot attiecības.

Viņa arī norāda, ka ir atšķirība, kā ar bērnu runā vecvecmāmiņa un kā runā audžumamma. Ideāli būtu, ka vecvecmāmiņa būtu ome, kas lutina.

"Ja ir divi mazi bērni, neiesaka ievietot pusaudzi, jo mamma noteikti veltīs vairāk uzmanības mazajiem. Iespējams, ka audžumammai nebija informācijas, ka puika ir audzis tādā aprūpē, ka viņai par pusaudzi vajadzēs rūpēties kā par mazu bērnu," analizē Ārija Martukāne.

Diemžēl bieži audžuvecāki nesaņem informāciju par bērnu, kuru ģimenē grasās ievietot. 

Tajā pašā laikā Ārija Martukāne norāda, ka šajā stāstā trūkst bērna viedokļa. Bērnam ir jāpiekrīt doties uz ģimeni, bērnam ir jāiepazīstas ar nākamajiem audžuvecākiem. Ir bijuši gadījumi, ka bērni arī pasāka, ka nevēlas doties uz izraudzīto ģimeni.

Arī Laila Henzele piekrīt, ka bērna viedoklis ir svarīgs, ka viņam ir jāredz vieta, kur nākotnē būs jādzīvo, ir jātiekas ar nākamajiem audžuvecākiem, pirms pārcelties pie viņiem dzīvot. Tāpat, ja ģimenē ir jau bērni, viņiem būtu jājautā, vai piekrīt vēl viena ienākšanai

"Tās ir lietas, ko mēs šobrīd, darot savu darbu, skatoties un vērtējot situācijas, diemžēl neredzam. Tas ir cilvēciskais un ļoti būtiskais," norāda Laika Henzele.

Tāpat viņa norāda, ka bērna radinieki, šajā situācija vecvecmāmiņa būtu jāiesaista kā resurss, nevis kā konfliktu veidojoša.

"Audžuģimenēm ir grūti veidot jēgpilnu un veselīgu saskarsmi ar bērna tuviem cilvēkiem - vecākiem, vecvecākiem," atzīst Laila Henzele.