Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Zēnam ir 13 gadi un astoņas dažādas dzīvesvietas. Kas jāpārdzīvo bērnam, kurš nav atradis īstas mājas ne savā bioloģiskajā ģimenē, ne divās audžu ģimenēs, un kas - vecvecmāmiņai, kura zēnam ir vienīgais emocionāli tuvais cilvēks, bet veselības stāvokļa dēļ par zēnu vairs nespēj rūpēties.

"Viņš bija bija pie manis piesūcies kā sūklis, bet viņi visi - bāriņtiesa, krīze - no manis rāva viņu nost. Tas sāpēja bērnam, tas sāpēja man," atzīst vecvecmāmiņa.

Gada sākumā pie Ģimenes studijas vērsās kāda kundze. Viņa aicināja piedalīties Rīgas bāriņtiesas sēdē, kurā kārtējo reizi lems viņas mazmazdēla likteni.

Vecmāmiņa stāsta, ka deviņu mēnešu vecumā zēnu pametusi māte, tēvs iekritis atkarību jūgā un nav spējis par bērnu rūpēties. Pirmsskolas vecumā miruši gan zēna vectētiņš, gan vecmāmiņa, ar kuriem zēns kopā dzīvoja. Par aizbildni kļuvusi viņa vecvecmāmiņa. Nekādu ne morālu, ne finansiālu palīdzību viņa nav saņēmusi, arī no radu pulka neviens nav vēlējies zēnu audzināt, tāpēc viņa lūgusi zēnam sameklēt audžuģimeni.

Kad puisis jau mācījies skolā, bāriņtiesa uzskatīja, ka pareizāk tomēr zēna audzināšanu uzticēt viņa tēvam, kaut arī tēvs tobrīd nestrādāja un nebija arī atbrīvojies no narkotiku atkarības. Zēns kopā ar savu tēti nodzīvoja astoņus mēnešus un tad nonāca krīzes centrā. Tur sabija apmēram mēnesi un atgriezās pie vecvecmāmiņas.

Tad bāriņtiesa uzticēja zēnu viņa bioloģiskajai mātei. Viņai ir citas attiecības un vēl viens bērniņš, arī māte nekur nestrādāja, cīnījās ar atkarībām, kuru dēļ vairākas reizes bija nonākusi policijas redzeslokā . Pie mātes zēns nodzīvoja mēnesi un uz 10 dienām atkal atgriezās pie savas omes, tā viņš sauc savu vecvecmāmiņu.

Zēnam tika atrasta audžuģimene – pēc diviem mēnešiem zēns kategoriski atteicās tajā atgriezties. Atkal divi mēneši krīzes centrā un pēc tam otrā iespēja vēl vienu audžumammu saukt par savu mammu. Pagāja seši mēneši – zēns tika aizvests uz slimnīcu, jo draudējis nogalināt audžumammu un viņas otru audžudēlu. Nedēļu tur paārstēts un kopš augusta dzīvo krīzes centrā.

Vecvecmamma uzskata – bāriņtiesa nonākusi strupceļā un bērna dvēsele pēc piedzīvotā sapluinīta.

Vecā kundze raksta dienasgrāmatu, kurā skrupulozi pieraksta ne tikai savas domas un sajūtas, bet arī atšifrē visas sarunas tieši vai pa tālruni, kuras saistītas ar viņas mazmazdēla likteni. Iemesls -aprūpētāju un viņas viedoklis par to, kas ir labi zēnam, atšķiras. Gan krīzes centra darbinieki, gan audžumamma uzskata, ka zēns ir vecvecmāmiņas pāraprūpēts un viņa noskaņo puisi pret aprūpētājiem.

Vecvecmāmiņa stāsta, ka šobrīd tiek lemts par zēna ievietošanu bērnunamā.

Situāciju vērtē sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Andrija Likova un teologs, mācītājs, apzinātības skolotājs un psiholoģijas doktorants Indulis Paičs.

"Es patiešām domāju, ka mēs varam izdarīt ļoti daudz ļauna viens otram, labu gribot un arī kā labu pasniedzot. Pieminētā pāraprūpe varētu tiešām nozīmēt to, ka kāds cilvēks, rūpēdamies faktiski savā ziņā kontrolē lietu un tai pašā laikā neuzņemas tik lielu atbildību, kā īstenībā pats uz to pretendē. Un rezultāts ir tāds, ka citam ir ikdienā ar to bērnu jātiek galā. Un tajā pašā laikā ir kāds, kuram nemitīgi ir viedoklis par to, kā tam ir jānotiek. Mēs to zinām arī daudz maigākos gadījumos, ka tas rada ļoti nopietnus konfliktus, un arī deformāciju pašā bērnā, jo viņam ir iespēja šīs autoritātes konfrontēt, tiklīdz viņam kaut ko negribas vai tiklīdz viņam kaut kas nepatīk," analizē Indulis Paičs.

"Es pieņemu, ka neviens tā īsti no iesaistītajiem nevarēs pateikt, ka es gribu ļaunu šajā situācijā. Vienam nav tas, vienam nav šis, viens netiek ar savu dzīvi galā, otrs arī netiek, viens ir par jaunu, otrs - par vecu. Atvainojos par mazliet ironisku pieeju. 

Traģiskais tajā visā ir tas, ka nav neviena centrāla kaut kāda mugurkaula, kas to visu saturētu kopā. Un, tiklīdz tas tā nav, tā, lūk, ir problēma gan ar to patieso mīlestību tādā ziņā, ka tiešām kādam es rūpu līdz galam, nevis kamēr es esmu izdevīgs, kamēr esmu jauks un mīļš, un labs, un vēl kaut kāds. Bet arī tajā brīdī, kad es domāju savādāk, arī tajā brīdī, kad es esmu patstāvīgs. Īsti līdz galam es nevienam neesmu vajadzīgs," turpina Indulis Paičs.

"No otras puses, īsti līdz galam un arī nevienam nav ne jāklausa un jāpakļaujas, jo patiesībā es vienmēr varu izspēlēt vienu pret otru un teikt, ka visvairāk klausīšu vecmāmiņai. Vai, ja man nepatīk vecvecmāmiņa, es varu klausīt varbūt savai audžuģimenei, vai, ja tas man nepatīk, tad es varu klausīt vēl kādam, kas man kaut ko saka. Tā kā šī neskaidrā situācija, kas te ir radusies, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem."

"Bērnam ir tāds sistēmas kropļojums, un es nekādā veidā nevaru piekrist, ne kā cilvēks, ne kā profesionālis, ka bērniem būtu jābūt bērnunamos. Šādā situācijā bērniem ir jāaug ģimenē, ģimeniskā vidē,

viņiem ir jābūt kopā ar kādu drošu cilvēku. Protams, pirmām kārtām, ir ļoti svarīgi nodrošināt šo fizisko drošību un arī spēt parūpējieties emocionāli gādīgā veidā, nodrošinot arī emocionālo drošību un dodot bērnam mierinājumu, lai viņa smadzenes var noregulēties, nomierināties, lai viņš var atjaunoties kā cilvēks," uzskata Andrija Likova.

"Tas, kas ir noticis ar bērnu, ir pieaugušo atbildība, un pieaugušajiem tas arī ir jārisina un bērnunams nav risinājums bērnam, tas nav bērna interesēs. Bērniem ir jāatrod ģimeniska vide, ģimene, un iespējams, ka šajās attiecībās ar vecvecmāmiņa ir iespējams atrast kādus risinājumus un resursus arī ģimenei pašai, piesaistot vai nu ģimenes asistentu, vai kādi ģimeni, kurai ir gan viesģimenes, gan audžuģimenes statuss, kuri var pāreju veidot uz attiecībām daudz līganāk un atbalstošāk, ņemot vērā šo šī bērna traumatisko pieredzi," analizē Andrija Likova.

"Es domāju, ka bērnam, kurš 13 gadu garumā ir pieredzējis, ka pieaugušie pazūd no viņa dzīves vai atsakās, var veidoties šī neuzticēšanās dzīvei un negribēšanu dzīvot. Un tas ir augsts risks pazaudēt šo bērnu."

Stāsta turpinājums nākamajā raidījumā Ģimenes studija.