Zviedrijas karaļu un arī karalieņu izdotos rīkojumus, regulas un arī brīdinājumus Rīgā iespieda vienīgais grāmatizdevējs Nikolauss Mollīns. Tas nenozīmē, ka šo veikumu nebūtu vēlējies uzņemties neviens cits grāmatnieks, taču Mollīns savas nodarbes monopolu varēja baudīt, pateicoties speciāli izdotai karaļa Gustava II Ādolfa privilēģijai. Šie juridiski saistošie iespieddarbi – vienlapes, plakāti un patenti ir interesants grāmatniecības piemērs gan no saturiskā, gan stilistiskā viedokļa.

Kaut arī mūsu devīze vēstures izpētē ir veltīta grāmatai, nebūtu pareizi atstāt bez ievērības tos iespieddarbus, kuri – ja arī nav ievietoti vākos – visviens, apliecina grāmatdrukātāja aroda nozīmīgumu. Patents, plakāts un cirkulārijs. Ja par pirmajiem diviem terminiem esam daudz maz lielā skaidrībā, tad trešais jau iezīmējas ar iespējamas neskaidrības noti. Visi trīs nosauktie ir regulu, noteikumu un brīdinājumu raksti, kuriem vēl varētu pievienot apzīmējumu „pamflets”. Te – tikai uz vienas lapas, te – uz četrām vai pat vairākām, bet pamatuzdevums: nodrošināt dažādu tābrīža Vidzemes iedzīvotāju grupu – vai sociālo slāņu informētību par norisēm karalistes iekšlietu norisēs. To vislabāk paskaidro cirkulārija ideja – no latīņu cilmes, „tas, kurš virzās ap un apkārt”, pamatnozīmē paturot apli.

Tā nu uz hronoloģiskās laika skalas mēs novietojam atzīmi, kuras raksturlielums ir „Zviedru laiki Vidzemē”. Vispirms atsaukšos uz vēsturnieces Margaritas Bardzevičas kodolīgo lēsumu par Zviedru monarhijas valdījumu pār mūsu – šodienas izpratnē – Vidzemes teritoriju.

Agros jaunos laikus Eiropas vēsturē iezīmēja absolūtisms, proti, tāda monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara. Absolūtismam raksturīgu valstu veidošanās caurvija savstarpējās ķildas troņmantošanas problēmu dēļ, cīņas par jauniem resursiem, valstu teritoriju paplašināšanu, kā arī pēcreformācijas laika konfesionālie kari. Pēc viduslaiku Livonijas politisko veidojumu sairšanas to teritorijas kļuva par arēnu lielāko kaimiņvalstu cīņām par kundzību Baltijā un Baltijas jūrā (dominium maris Baltici), kas deva iespēju piedalīties ienesīgajā jūras tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem”.

Ik pa brīdim apmetot lokus ap vēsturiskajām liecībām par zviedru laika regulu drukājumiem, kurus mums – kā vienmēr ar interesi un laipnību izrāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa – ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi ievelkam pamatlīnijas par zviedru valdījuma izpratnes pamatnostādnēm.

Kā to savās apcerēs norāda vēsturnieks Arveds Švābe, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs bija ļoti izglītots cilvēks ar tālredzīgu skatu. Viņš saprata, ka Vidzeme varēs būt par Zviedrijas iekšējās ekonomikas cēlāju (galvenokārt labības dēļ) tad, ja tiks pacelta tautas izglītība, zemniekiem taps brīvas tiesības pārdot pilsētās savus lauku ražojumus, un pār muižnieku privātajām vēlmēm un tās izpausmēm prevalēs valsts nodotais likums.

Kurš caur grāmatiespiedēju veikumu arī tika nodots zināšanai ne tikai varas pārstāvjiem, bet arī tiem, kuri tai pakļauti. Stāstījumam pievienojas Aija Taimiņa.

Aija Taimiņa piemin Rīgas pirmo grāmatiespiedēju un vienīgo grāmatizdevēju Vidzemē Nikolausu Mollīnu, par kuru vēstījām raidījuma epizodē maijā, un, lai pēc iespējas veiksmīgāk savilktu kopā savpatīgi izmētātos norišu mezglus, šo epizodi varat noklausīties Latvijas Radio mājvietā internetā.

Turpinājumā nonākam pie terminoloģiskiem atklājumiem, sākot no Gvido Straubes aplēsēm. Kas tad īsti ir plakāts 17.gadsimta kontekstā?

Vēl Vidzemes zemes pilsētu un baznīcas tiesību kodekss, 1660. gads. Šeit pieminēts viens no Rīgas tīkotājiem – Krievijas caristes cars Aleksejs I Romanovs, zināms arī kā Aleksejs Mihailovičs.

Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit: