„Tur arī teica, ka visa tava dzīve ir atkarīga no tā, kā tu iesi kalnos. Un tad pienāca brīdis, kad es biju gatavs nokrist uz zemes un viss. Lai mani šauj nost…”
Tas ir mans tētis Arturs Dēvics. Viņš bija starp tiem trīs ar pusi tūkstošiem latviešu, kurus iesauca Padomju armijā un aizsūtīja karot uz Afganistānu. Tur tētis pavadīja divus gadus. Un dzīve pēc tam vairs nebija tāda kā agrāk.
"Ar gadiem jau tu paliec mierīgāks. Bet tā agresija jau iekšā ir. Grūti pateikt. Varbūt tagad vēl neesmu atgājis."
Ģimenē esam četri – mamma Agita, tētis Arturs, brālis Krists un es – Paula. Tētis vienmēr man bijis ļoti mīļš. Laikam tāpēc, ka esam diezgan līdzīgi. Viņš ir gādīgs un ar lielisku humora izjūtu. Tomēr cauri laužas arī tāds armijnieka skarbums. Laikam vienmēr esmu redzējusi, ka tētim ir arī kāda sāpe. Tagad zinu, ka tā ir Afganistāna.
Iespējams, tēti pirms Afganistānas nemaz nepazītu.
"Es domāju, ka dienests izmainīja.. izmainīja visus, kas tur ir bijuši. Vairāk vai mazāk, bet visi no turienes ir atnākuši pavisam citi cilvēki, nekā bija pirms tam."
Jāatzīst, ka līdz galam izprast tēta sajūtas nav iespējams. Tomēr domāju, ka esmu tikusi soli tuvāk.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X