Krievijas nākotnes scenāriji, vērtējot potenciālo Ķīnas lomu tajos. Vai priekšsēdētājs Sji gatavs riskēt sabojāt attiecības ar Rietumiem, sniedzot izšķirošu atbalstu smagos noziegumos apsūdzētajam Putinam?  Vai, Krievijai destabilizējoties, kāda tās daļa var kļūt tieši atkarīga no Pekinas? Vai Ķīna nevēlēsies pretdarboties, ja Krievijā sāksies demokratizācijas process? Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Scenārijs, kurā Putina režīmam izdodas pie tāda vai citāda kara iznākuma saglabāt kontroli pār Krieviju. Un saglabāties vēl uz kādu salīdzinoši ilgāku laika periodu. Vai šādā gadījumā Krievija kļūs par Ķīnas vasaļvalsti, Ķīnas resursu, izejmateriālu piegādātāju, pretī saņemot palīdzību režīma un arī valsts stabilizācijā?

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova: Es gribu teikt, ka iespējams ir vidusceļš. Krievija, protams, salīdzinošās kategorijās ir vājāka par Ķīnu, un, protams, tās karš Ukrainā nepalīdz Krievijai stiprināties, pretēji tam, ko Putins mēģina stāstīt saviem pilsoņiem. Tomēr, vai tas nozīmē, ka Krievija neapzinās riskus, kurus nozīmē tuvināšanos ar Ķīnu? Arī nē. Un Krievija mēģina no šiem riskiem, cik nu spēdama, aizsargāties. 

Uzreiz nāk prātā 1653. gads, kad krievu impērijas sūtnis Baikovs ieradās Pekinā un viņam teica, ka, ja viņš vēlas runāt ar Ķīnas imperatoru un viņiem deviņas reizes jāpaklanās. Baikovs teica, kāda runa, protams, paklanīšos, galvenais, lai mēs varam izrunāt tos punktus. Protams, ziņojot atpakaļ, viņš ar nelielu ironiju runāja, ja jau viņiem tik šausmīgi gribās domāt, ka mēs esam viņu vasaļi, lai domā. 

Es domāju, ka šāda augstprātība pret ķīniešiem ir vēl joprojām saglabājusies Krievijas "establišmenta" vadības vidū, un ir arī doma par to, ka kaut ko var izmantot. 

Arī jāsaka, ka starptautiskās attiecības un divu valstu bilaterālās attiecības tomēr nav nulles summas vienādojums. Tas ir sarežģītāks vienādojums, kurā ir stiprās puses, piemēram, Krievijas Arktika, kurai Ķīna gribētu tikt klāt, vai arī, teiksim, šādas, tādas Krievijas tehnoloģijas, kuras Ķīna vēl nav pamanījusies nedz nokopēt, nedz atkārtot. Vai arī principā ģeopolitiskais plecs, kurš Ķīnai arī šad tad noder. Tāpēc es domāju, ka mums nevajag pieļaut šo kļūdu un domāt, ka Krievija kļūs par vasaļvalsti tāpat kā 17. gadsimta beigās. Protams, Krievija ir salīdzinoši vājāks spēlētājs, kurš mēģina izlīdzināt šo vājumu. 

Starp citu mani kolēģi runā, ka iespējamās Putina runas par kodolieroču izvietošanu Baltkrievijā ir dūres kratīšanu nevis tik daudz mūsu virzienā, kā mēs, protams, pamatoti uztraucamies, bet arī neliela dūres kratīšana Pekinas virzienā. Lūk, jūs mums nevarat norādīt, kur mums likt un kur mums nelikt kodolieročus.

Domājot par otru scenāriju Krievijas sakarā - esošā režīma sabrukumu, kam seko var būt apvērsumu virknē, var būt dažādu reģionu savstarpējo attiecību kārtošana, iespējams, pat Krievijas sairšana, līdzīgi kā tas notika ar Padomju Savienību. Cik lielā mērā Ķīna izskatītu šādu scenāriju kā iespēju atgūt kādas sen zaudētas teritorijas - Aizbaikālu, Amūras apgabalu?

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova: Interesanti, ka Ķīnas Ārlietu ministrijas runas cilvēki tvīto: "Cik jūs varat runāt par to, ka mēs gribam Krievijas teritorijas, negribam mēs krievu teritorijas, mums ir līgums parakstīts, šis jautājums ir izsmelts."

Tagad jautājums par to, ka viņi tik aktīvi tvīto šo, ko tas nozīmē, vai tā ir atbilde? Mēs saprotam, ka ikviens diskurss ir dialogs, ikviens paziņojums ir atbilde uz iepriekšējo sarunu, tad jautājums, uz kuru sarunas šis tvīts atbild. Vai uz ārējo mūsu debates tieši tā, kā mēs šobrīd runājam, būs vai nebūs interese par teritorijām, vai arī uz Ķīnas iekšējo sarunu, kur mēs zinām, ka Sji Dziņpins nav ne tuvu tas nacionālistiskākais kadrs kompartijā, kur ir labējais spārns, kurš saka, ka vispār totāls revanšisms, ņemam visu, ko vien varam atpakaļ. 

Mēs redzam, ka Ķīnas valdības oficiālā pozīcija ir tāda, ka ir noslēgti līgumi, bet mēs arī redzam, kāda ir Ķīnas pozīcija attiecībā uz teritoriālajiem pārkāpumiem. Tāpēc es atbildēšu izvairīgi. Es teiktu, ka ir ļoti stipri jāmainās Krievijas administratīvajai un politiskajai sistēmai, lai būtu kaut kāda iespēja, ka ķīnieši, šīs teritorijas iekļauj vai kā savādāk. 

(..) Ja ķīniešiem būtu iespēja vēsturiski pieteikt sev kādu Arktikas stūrīti, varbūt būtu savādāk, bet šobrīd, vai Sibīrijas plašumi un Tālie Austrumi būtu jāiekļauj Ķīnas teritorijā, domāju, ka nē, ka tā nav prioritāte. Bet ir ģeogrāfiskās kartes un ir mentālās kartes, un Ķīnas mentālajā kartē tiešām šīs teritorijas tiek ierakstīts. 

Mani kolēģi ir rakstījuši jau gadiem par to, ka Ķīnas tā institūcija, kura atbild par ģeogrāfisko nosaukumu standartizāciju, drukā rokasgrāmatas, kurās ir teikts šīs Krievijas pilsētas mēs saucam vecajos ķīniešu nosaukumos. Mēs nesakām Vladivostoka vai nelietojam Blagoveščenska. Ar mentālajām kartēm  viss ir kārtībā, bet ģeogrāfiskās un politiskās kārtes, es domāju, ka Ķīna pārzīmēt nesteigsies.

Iespējams, optimistiskais ceļš - Krievijas demokratizācija Krievijas pavēršanās Rietumu attīstības virzienā. Kā Ķīna varētu skatīties uz šādu scenāriju un cik Ķīna būtu gatava kaut kam tādam pretdarboties.

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova: No vienas puses ķīniešus uztrauc plaši sabiedriski protesti Krievijā un kā tas varētu ietekmēt Ķīnas pilsoņu vēlmi nākt uz ielas un stāstīt, cik ļoti viņam nepatīk valdība. It īpaši Ķīnas puses satraucas par sociālajiem jautājumiem. Viņus mazāk baida, ka krievi varētu sacelties pret politiku, viņus vairāk baida, ka krievi varētu sacelties pret to, ka nav ko ēst, ka jāiet mirt. Tas viņus uztrauc, tanī pat laikā viņi arī netic, ka tas varētu satricināt sistēmu un nocirst sistēmai galvu. 

Tātad visvairāk ķīnieši skatās uz elites puses, varbūt viņa pat mazāk tic sabiedrības balsī nekā es, un ir vairāki tajā spektra galā, kurš uzskata, kamēr elites vidū nenotiks vēlme pēc pārmaiņām, tāpat kā bruka Padomju Savienība, tikmēr nekas nemainīsies, tāpēc ķīnieši ļoti uzmanīgi vēro Krievijas eliti un analizē, un mēģinu saprast, ir vai nav pārtvertās sarunas starpā Prigožinu un mūziķi, vai ko viņš tur runāja, feiks. Ir vai nav elite pret Putinu. 

Vai tas viņiem ir vai nav izdevīgi? Nav viņiem tas izdevīgi, tāpēc, ka skatoties no iekšas uz āru, jo tuvāka ir ASV klātbūtne Ķīnas robežām, jo sliktāk Ķīnai, jo mazāk Ķīna no ķīniešu viedokļi varēs attīstīties. Šobrīd ir ļoti interesants veids, kā Sji Dziņpins sasaista Ķīnas drošības pieaugumu, muskuļu audzēšanu ar attīstību Tā ir viņa paradigma jaunā. Viņš saka, ka tā ir daļa no attīstības, šī visaptverošā drošība ir attīstības priekšnosacījums. Un viņš arī tam tic.

(..) Principā Ķīna uzskata sevi, ka tā ir ielenkta valsts un vienīgā puse, no kuras tā nav iela, vienīgā puse, kur var mazliet atlaist jostu un izpūst gaisu, ir ziemeļi. Kas īstenībā, protams, ir no vēsturiskā viedokļa ārkārtīgi interesanti, jo tieši otrādi, vēsturiski vienmēr tā ir bijusi vieta, no kurienes ir nākuši draudi, no kuras ir dinastijai pēc dinastijas bijis jāaizsargājas. Šodien tā ir tā teritorija, no kuras tieši draudi nenāk. Un skaidrs, ka Ķīna būtu gatava darīt jebko, lai šo spēli nemainītu sev par sliktu.