Runājot par mikrouzņēmuma nodokli vajadzētu atšķirīgi vērtēt tos gadījumus, kad MU ir cilvēka pamatnodarbošanās no tiem gadījumiem,kad tas ir hobijs vai haltūra. Piemēram, cilvēks kā daba ņēmējs strādā kādā citā uzņēmumā, iestādē utt, kur maksā visus nodokļus, tai skaitā sociālo, un brīvajā laikā taisa mājas lapas, SEO, manikīru, frizūras, pasniedz franču valodu vai kulinārijas kursus utt, variantu daudz. Loģiski, ka viņš ar savu hobiju grib piepelnīties un tad vienīgais veids kā to likumīgi izdarīt, ir reģistrēties kā MU maksātājam. Reāli viņš jau savu pensiju nopelna pamatdarbā, papildu nauda viņam vajadzīga tikai šī brīža izdevumiem. Bet, ja būs jāmaksā lieli nodokļi, tad viņam iespējams nebūs vairs vērts ar hobiju nodarboties un cilvēks zaudēs iespēju likt lietā savus talantus. Cits gadījums- students, kurš mācās pilna laika programmā un slodzes dēļ nevar strādāt normāla darba laika darbu, bet, lai nedzīvotu pilnībā uz vecāku rēķina pasniedz privātstundas vidusskolniekiem savā priekšmetā, raksta reklāmrakstus . Un atkal viņam jāreģistrējas kā MU. Vai viņš nopelna tik daudz, ka spēs samaksāt pilnos nodokļus? Tāpat šie dažādie hobiju darbi ir tādi, kur ienākumi var būt svārstīgi vai kādu mēnesi pat nebūt vispār, bet nodokļi jāmaksā tik un tā. No kā, interesanti zināt? No pamatalgas,no kuras vienreiz jau nodoklis samaksāts, vai?
Un par tām izvēlas iespējām un noteikumu diktēšanu, varbūt Rīgā tā var meklēties pēc ļoti godīga darba devēja, bet ministra paša minētajā piemērā par lauku apkopēju- diez vai viņai vispār ir daudz variantu- vai nu kļūsti par MU vai ubago pie baznīcas vai pakaries, jo citu darba iespēja tad viņas ciemā nav.