Apjomīga mākslinieka Borisa Lurjes ekspozīcija iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā

"...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots – cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā..." Šādi par sevi vēstī mākslinieks Boriss Lurje, kura spilgto izteiksmību glezniecībā un objektu apdarē esam varējuši novērtēt pirms diviem gadiem – gan mākslas muzejā "Rīgas Birža", gan Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šobrīd apjomīga Borisa Lurjes ekspozīcija izstādē “Boriss Lurje. Rīgā” ir iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā.

Saturisko pamatu izstādei Žaņa Lipkes memoriālā veido Jūlijas Kisinas (Julia Kissina) sastādītā Lurjes atmiņu grāmata "Boris Lurie In Riga. A Memoir", kas drīzumā iznāks arī latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā. Autobiogrāfiskais teksts izstādē skaidro mākslu. Īpaši Lurjes agrīnos darbus no t.s. “Personīgo zīmējumu” (Private drawings) cikla, kas tapuši uzreiz pēc kara un ilustrē tajā piedzīvoto. Savietojot Borisa Lurjse memuārus ar mākslas darbiem, atklājas to nepastarpinātā nozīme.

Ekspozīcija “Boriss Lurje Rīgā” ir ļoti plašs un padziļināts skatījums gan uz paša gleznotāja privāto pieredzi un traģēdiju Otrā pasaules kara laikā Rīgā – viņa māte, viena no māsām un jaunības mīlestība tiek nošautas Rumbulas mežā. Lurje pirmoreiz atgriežas Latvijā 1975. gadā un veic savu individuālo Sāpju ceļu, apsekojot nacisma režīma upuru piemiņas vietas.

Saistoša ir mākslinieka radošā ģeneaoloģija, sākot ar grafikas darbiem un glezniecību, kuros atainota uz ceļiem nospiestās ebreju kopienas ikdiena un arī metaforiski, nosacīti tēlojumi. Nākamais lielais posms Borisa Lurjes stilistikā ir viņa posms Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņš strādā ar pašattīstītu “NO art” idejisko virzienu, kurā tiek noliegti estētiski piepacelti, uz peļņu orientēti mākslas ražojumi. Lurjes rokrastā būtisku lomu ieņem asamblāžas, kolāžas un emigrantam piederīgu objektu metamorfozes. Izstādes kurators Raivis Sīmansons uzsver ļoti būtisku tematisko kodolu, kurš balsta gan mākslas paraugu, grāmatu un dokumentu sakārtojumu un izvēli to eksponēšanai. Tā ir Rīgas karte, kurā Boriss Lurje ir veicis atzīmes, balstoties savu atmiņu emocionālajā dažādībā.

Nacistu drošības dienesta darba nometne “Lenta” bija tekstilfabrika Pārdaugavā, iepretim Vecrīgā, tajā pār 500 ieslodzītajiem, Lurjes vārdiem, “valdīja Dievs, unteršurmfīrers Šervics”. Interesanti, ka gan viņš, gan arī viņa adjutants, nometnes direktors grāfs Borisovs bija ebreji. Šervica nozīmi Lurje seniora un juniora dzīvēs skaidro Raivis Sīmansons.

Ar mākslnieka atmiņām par pavadīto, dramatisko kara laiku Rīgā, kuras sastādījusi krievu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina, ar Borisa Lurjes mākslas fonda palīdzību drīzumā būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītajiem.

Borisa Lurjes nonākšana sabiedroto pusē notikusi, pateicoties laimīgai nejaušībai. Taču visu atlikušo mūžu – mākslinieks no dzīves šķīrās 2008. gadā – viņu vajāja ne tikai kara vispārcilvēciskā trauma, bet it īpaši un skaudri, holokausta atstātā stigma un vēl arvien grūti aptveramais pazemojums un vardarbība gan pret ebrejiem, gan jelkuru, kurš nacisma dūrei šķita sadragājams kā kaitinoša muša. Pēc ierašanās ASV Lurje ļoti centās kļūt par “normālu amerikāni”, atsvabinoties no sava “ebrejiskuma”, taču viņam tas nekādi neizdevās. Atrodoties mākslas ekspozīcijas, sacīsim, dramatiskākajā un ekpresīvākiem darbiem piepildītajā telpā, stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.