Otrā pasaules kara izskaņā tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, tā papildinot jau esošās bēgļu kopienas pasaulē. Tas nozīmēja paralēlās Latvijas izveidošanos - ar savām vērtībām un radošajām izpausmēm, kurās teju neatņemama sastāvdaļa bija savas ārpusniecības apzināšanās. Plašāk šo tēmu ciklā "Ārpus pūļa"  risina Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta  vadošā pētniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Sākotnēji norobežotību trimdas situācijā ietekmēja gan privāto finanš līdzekļu, gan transporta iespēju trūkums. Īpaši tas attiecināms uz Austrāliju, par kuru latvieši un citi emigranti zināja tik daudz, cik no ģeogrāfijas grāmatām un par kuru rūgtāki komentētāji bilduši, ka tas esot “vistālākais kakts no visiem”. Plašāka sadraudzība un pārvietošanās bija iespējama galvenokārt ar 50.-60. gadu miju. Kādi vēl ieguvumi trimdas sabiedrībai bija no šīs jauniegūtās kustības brīvības?

Vairākiem radošo profesiju pārstāvjiem trimdas pieredze deva jaunus izteiksmes un vērtību pavērsienus. Literatūrā šādi piemēri ir Ilze Šķipsna un Guntis Zariņš, spilgtus un jaunus iespaidus guvusi arī virkne gleznotāju, teātra cilvēku un citu radošo jomu pārstāvju. Vai trimdas laikā gūtā jaunrades attīstība un padziļinājums varētu būt tie ieguvumi, kuri, iespējams, gandarīja katra nestos personiskos upurus?