"Bahs pret Covid". Par jauno kinodarbu un šī laika dokumentēšanu saruna ar Ivaru Zviedri

Katrā filmā ir Klauns un Karalis. Čells, Covid metafora, tukšs Doma laukums – vienā filmā un kaprači – citā. Režisors visu mūžu taisa vienu filmu- tā joprojām uzskata dokumentālists Ivars Zviedris, kuram pašlaik nav laika aizbraukt uz pierobežu. Bet attiecības starp dokumentālistu un viņa filmu varoņiem turpinās. Kino Bize oktobrī Mājas kino piedāvā Ivara Zviedra izlasi trīs daļās, bet pats režisors Čehijā dokumentālā kino festivālā meklē kopražotājus topošajai  filmai "Bahs pret Covid / Bach vs Covid". Par jauno kinodarbu un šī laika dokumentēšanu Kultūras rondo pārrunājam ar Ivaru Zviedri.

Stāstot par darbu "Bahs pret Covid", Ivars Zviedris atklāj, galvenais stāsts ir sociāls, ne tik daudz par Covid kā par vīrusu, bet par tām ciešanā, priekiem un bēdām, ko Covid ienes mūsu ikdienā. Lai arī stāstam ir konkrēts sākums, pirmie filmas kadri uzņemti 2020. gada 14. martā, kad Latvijā pirmo reizi bija izsludināta ārkārtas situācija. Vēl palikusi neuzfilmēta viena beigu epizode.

"Paralēli ir dienasgrāmata, jo to stāstu nevarētu izstāstīt bez tukšās lidostas, tukša Doma laukuma, bez maskām, bez Stradiņa slimnīcas Covid nodaļas noskaņas. Tas ir būtībā garnējums, bet būtībā stāsts ir par Normundu, kurš Covid laikā spēlē čellu un kas notiek viņa ģimenē, dzīvē, sajūtās," bilst Ivars Zviedris.

Ivars Zviedris atklāj, ka šobrīd veido filmu par kapračiem un niansēti stāsta par šo uzņēmējdarbības nozari, ko iepazinis, strādājot filmas.

"Man bija filma par zāģeriem, par gliemežu lasītājiem. Par kapračiem - tā ir interesanta profesija, mītiem apvīta, īstenībā arī savdabīga profesija. Man ir interesanti. Es roku, roku, roku," stāsta Ivars Zviedris. "Man ir viens kapracis, kas izracis 7000 bedres, vai vēl viens, kas ir sakrājis visas zīmītes, ko viņam iedot. 4500 zīmītes par katru darba uzdevumu."

"Es pats gribēju pieteikties. Man likās, ka es varētu sākt rakt un varbūt filmēt sevi. Bet mani neņēma, nepaskaidroja, kāpēc, es piedalījos konkursā, bet man atbildēja, ka neesmu izturējis pirmo kārtu," turpina Ivars Zviedris.

"Izskatās, ka ir ļoti vienkārši, bet, jo es vairāk filmēju, jo saprotu, ka tik vienkārši nav, ir daudz nianses, sevišķi vecos kapos, kas jau daļēji slēgti, kur jāizrok bedre starp diviem zārkiem, kas tur jau ir," kaprača darba specifiku raksturo Ivars Zviedris.

Režisors vērtē, ka viņa filmas, lai arī par profesijām, beigās ir par cilvēku.

"Jebkura profesija, ja paskatās kinematogrāfiski, ir interesanta, tāpat kā jebkurš cilvēks. Arī par "Rimi" pārdevēju varētu uzfilmēt. Šad tad esmu domājis, stāvot rindā pie kases, kā viņa jūtas," atzīst Ivars Zviedris.

Viņš arī bilst, ka šis laiks ir sarežģīts dokumentālam kino, "ja kāds grib noslēpties, viņš uzreiz pavicina datu aizsardzības karodziņu, noskaita kaut kādus pantus un jebkurš blēdis aiz tā var noslēpties". Daudz laika prasa dažāda saskaņošana.