LSM ziņās: Ar apkārtējo pasauli pie sevis pašas. Saruna ar fotogrāfi Māru Brašmani

Dzīvi pagājušā gadsimta 60. - 80. gados Rīgā un dažādās Latvijas mazpilsētās savās melnbaltajās fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Māra Brašmane. Par Rīgas mīlestību, darbu Rundāles pils muzejā un cilvēku Latvijas lauku reģionos Kultūras Rondo pārrunājam ar fotogrāfi Māru Brašmani, kuras personālizstāde “Atskatoties” būs aplūkojama Fotogrāfijas muzejā no 17. decembra.

Izstāde „Atskatoties” Fotogrāfijas muzejā ļauj iztēloties vai atcerēties Rīgu, kāda tā bija tad, kad trolejbuss brauca līdz Brīvības piemineklim un tur griezās apkārt. Kāda tā bija tad, kad āra kafejnīcā „Putnu dārzs” sēdēja Maija Tabaka un Imants Kalniņš. Kādas bija rindas pie kvasa mucām un pienu pārdeva stikla pudelē, kas bija sakrautas metāla kastēs. Izstāde „Atskatoties” ļauj ieraudzīt Rundāles pili laikā, kad to restaurēja. Un kādi cilvēki, suņi, kaķi un zirgi sastapti Latvijas laukos un mazpilsētās.

Māra Brašmane sarunā atklāj, ka veidot izstādi viņu uzaicinājusi Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva.

“Sāku purināt arhīvu, kas tur ir. Šis tas atradās,” bilst Māra Brašmane.

Izstāde “Atskatoties” ir gluži kā personīgo atmiņu albums, kura tapšanu motivējis konstantais laika ritums, pārmaiņas un liktenīga aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Māras Brašmanes fotogrāfijas netapa citu acīm, bet kalpoja kā izziņas līdzeklis, lai atklātu sevi, savus sapņus, intereses un arī iemācītos tuvoties cilvēkiem, vienlaikus dokumentējot pasauli sev apkārt un izmaiņas tajā. Izstādē redzamajos darbos atklājas autores mīlestība pret dzīvi un cilvēku, interese par laiku, mirkļa burvību, jaunību, darbu, atpūtu, priekiem, rūpēm un iztikšanu.

"Fotografēju visu, kas vien notika. Man tas bija ļoti svarīgi, bet par nākotni, par to, ka tas būs mans lielais nākotnes arhīvs, domu nebija. Kaut vai tāpēc, ka laiks tāds, politiskā nostāja, uzsvars bija pilnīgi cits.

Nevarēja brīvi izpausties. Mēs varējām brīvi izpausties savā starpā, vai nu ģimenē vai draugu pulkā," laiku raksturo Māra Brašmane. Arī fotoklubā, kurā darbojās, fotogrāfijas, kas bija svarīgi pašai, nerādīja. To arī nevērtēja.

Šobrīd fotogrāfe vairs tik rūpīgi nedokumentē pilsētu, nefotografē arī bērnus

"Principā jau vienmēr cilvēkam patīk, padomju laikā nebija nevienam problēmas iepozēt, tas bija prieks. Viņš ierauga fotoaparātu un es parādīšu, kāds es, ko varu. Tas bija prieks visiem - viņiem un man. (..) Tagad ir sarežģīti, man ir jāsameklē, kur ir mamma, jālūdz atļauja, tad vai tas moments tur vēl ir, nezinu. Roka neceļas. Jā, es bildēju savus radu bērnus, iznāk dažreiz labi foto. Bet es to gandrīz nedaru," atzīst Māra Brāsmane. "Arī pilsētā cilvēki liela daļa tā paskatās, ko viņa tur fotografē, kas tur tāds ir. Tāds aizdomīgums. Protams, mani interesē, kā pilsēta mainās, pa laikam arī kaut ko piefiksēju, bet tas vairs nav tā."