Vakar ciklā “Eiropas cilvēks un kultūra – krīzes laikos” skanēja literatūrzinātnieces Sigmas Ankravas stāstījums par eposa nozīmi ķeltu kultūrā – kā šī, vispirms mutvārdu un vēlāk arī rakstveida tradīcija palīdzēja senajiem Eiropas iedzīvotājiem saliedēties un stiprināt kopienas identitāti. Šo ievirzi turpināsim arī šodien – bet jau par baltu tautām raksturīgajiem varoņiem, kuri kalpojuši par būtisku aizsegu pret dažādām krīzēm.

Dzīvnieks – sevišķi, tik liels un iespaidīgs četrkājainis kā lācis – senajam cilvēkam varēja būt gan palīgs, gan bieds vai pat ienaidnieks. Viņa piejaucēšana, pielāgošana saviem spēkiem kaut vai leģendas līmenī varēja kalpot kā nodrošinājums pret iespējamajām briesmām, kuras konkrētajai kopienai varēja draudēt no ārpuses vai izcelties savā starpā. Par to, kā šis princips izpaužas Lāčauša, pēc tam – Lāču Krišus un, visbeidzot, Lāčplēša gadījumā, stāsta literatūrzinātniece Sigma Ankrava.