Kopā ar literatūrzinātnieci Sigmu Ankravu turpinām ciklu "Eiropas cilvēks un kultūra - krīzes laikos". Vakar apstājāmies pie ķeltu kultūras, kura Eiropā ienesa rakstīto vārdu. Arī šodien stāstījums būs par šo kultūru, akcentējot eposa nozīmi pagātnes cilvēka dzīvē un uzskatu veidošanā.

Eposa loma senajās kultūrās bija ne vien informatīva, bet arī iedvesmojoša un noteiktu pasaules kārtību apliecinoša. Saskaroties ar slimībām, iebrukumiem vai cita veida miera stāvokļa iztraucētājiem, cilvēkam pašapziņas līmenī bija nepieciešama stabila platforma, uz kuras pārmaiņu vai briesmu situācijās kaut nedaudz noturēties stabili. Eposs – vai arī citā vārdā nosaucama, konkrētajai kopienai būtiska leģenda – bija viena no šādām platformām.

Ņemot vērā, ka Sigma Ankrava rakstījusi pēcvārdu 1985. gadā izdotajam krājumam „Īru sāgas un pasakas”, kurš vēl arvien atrodams daudzu lasītāju grāmatplauktos, sarunu par eposa nozīmi ievirzīsim seno ķeltu kultūras rāmī, piefiksējot līdzības arī ar citu tautu mantojumu.

Ķeltu kultūrā eposa pārnesē uz sabiedrību īpaša loma bija filīdiem – vienlaikus dziesminiekiem, teicējiem, hronistiem un rakstu zinātājiem. Tāpēc eposs pēc savas pielietojamības bija ļoti ekskluzīvs fenomens, kurš pie klausītājiem nonāca tieši pateicoties šiem gudrajiem vīriem, kuru darbība mūslaiku izpratnē varētu būt nodēvējama par viena cilvēka teātri.

Sigmas Ankravas lekcijas "Eiropas cilvēks un kultūra – krīzes laikos" pilnā versija. 2.daļa