Divi mīlētāji no „Vētru un dziņu” laikmeta sastopas uz Nacionālā teātra skatuves 21. gadsimtā – Šillera „Ferdinands un Luīze” Ditas Lūriņas versijā. Izrāde, par kuru runā, runās un kuru skatīsies. Kultūras rondo tiekamies ar režisori Ditu Lūriņu.

"Ja gribas lidot, dejot, dziedāt un darīt viskautko, tur vajag arī piepaceltas jūtas, tur vajag grodu sižetu. bija uzreiz skaidrs, ka jāmeklē klasikas plauktā," par darba izvēli atklāj Dita Lūriņa.

Dita Lūriņa kopā ar domubiedriem turpina meklēt brīdi, kad vārds, dziesma, skaņa, kustība, deja, telpa, gaisma, lidojums šņorbēniņos - visi iespējamie teātra izteiksmes līdzekļi atrod savu esenci, lai kopā kļūtu par kvintesenci un izstāstītu stāstu par cilvēka dabu. Un tā ir biedējoši nemainīga. Cilvēks sava laikmeta drēbēs dzied laikmeta dziesmu, bet to, kas viņš ir, nosaka tas, ko viņš dara. Jo mēs joprojām esam tikai ceļā pretī brīdim, kad eņģeļu maize kļūs par cilvēka bērnu maizi.

Izrādes režisore atzīst, ka tad, kad teātra direktors uzrunājis viņu veidot iestudējumu Lielajā zālē, viņa vēlējusies iestudējumā "Tango bez asinīm" aizsākto virzienu, tāpēc arī iekšējs lēmums bijis pievērsties klasikai.

"Pašai bija pārsteigums, ka tas ir Šillers," bilst Dita Lūriņa.

Viņa arī atklāj, ka Nacionālā teātra Lielā zāle fascinē.

"Lielā zāle ir mana kaislība, man tā liekas maģiska vieta ar visu to teātra burvību, tur teātra kods ir iekšā, teātra saknes, teātra pamats. Tā es to izjūtu," atzīst Dita Lūriņa.