"Man svarīgi sekot kaut kādai iekšējai plūsmai, kas lika rakstīt to grāmatu tā, kā rakstīju," par savu apjomīgo darbu "Ielu muzikantu piezīmes" saka Ilona Balode. Kultūras rondo tiekamies ar autori.

"Ar grāmatas rakstīšanu... Es rakstīju septiņus gadus, ķēru katru momentu, kad varu uzrakstīt. Noslēpums ir menedžments, kad ir kaut kā jāsamenedžē savs laiks," sarunā atklāj Ilona Balode.

Ilonas Balodes otrajā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" skaidri nolasāmi divi laiki viņas dzīvē: "pirms" un "pēc". Pirms nelaimes gadījuma ar dzīvesbiedru Rolandu un pēc tā. Abi šie laiki autores un viņas līdzgaitnieku dzīvēs pamīšus atspoguļoti, savijoties jau pazīstamajai ceļotāju bezrūpībai, vieglam dzīves tvērumam, mākslinieciskam, neparastam skatījumam uz pasauli un norisēm tajā, ar skaudru, eksistenciāli dziļu cilvēka būtības un sūtības analīzi. No zemeņu un zeķu zagšanas, bohēmiska trakuma līdz nopietnām pārdomām par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par sāpēm un nāvi.

"Ja es pirmo grāmatu varēju rakstīt pilnīgi brīvi, pa naktīm sēdēt, kad man nebija ne ģimenes, ģimeniskā situācija, kā tagad. Otro grāmatu rakstot, es ķēru katru mirkli. Tā kā es rakstīju septiņus gadus, mirkļi bija ļoti dažādi. Es sāku 2013. gadā un beidzu rakstīt 2019. gadā. Tur pa vidu bija viss kas - bija ceļojums, kad mēs ar Ūdri vēl dzīvojām Kanāriju salās uz ielas, kas arī ir aprakstīts grāmatā. Bija bērniņa gaidīšana, kāzas, bērna piedzimšana. Tad notika avārija ar manu mīļoto vīrieti - ar Ūdri. Kādu gadu vispār nespēju rakstīt," stāsta Ilona Balode.

"Tas bija... Jā, 2016. gadā es vispār nespēju parakstīt, nespēju ne par ko radošu padomāt. Pēc tam pārslēdzās jaunā dzīve, kad bija notikusi avārija, bērns bija mazs. Tad es mēģināju pa stundā. Es aizvedu Ūdri uz fizioterapiju, tajā laikā man vēl nebija asistente palīgā, man ir stunda laikā, es sēžu ar datoru, zinu, varu parakstīt. Tā es ķēru katru mirkli, kad varēju rakstīt. Kamēr uzrakstīju.

Tagad ir grāmatas prezentācija, lielie svētki. Tagad ir cits ritms - bērns ir paaudzies, Ūdrim ir asistents, jāatrod cits laika menedžments."

Ceļojuma piezīmes tapušas bez piezīmju blociņa. Ilona atklāj, ka viņai ir labi uztrenēta atmiņa un interneta laikmetā dokumentē neapzināti e-pastā, FB vēstulēs, bildēs.

"Atmiņas mehānisms uztrenēts pēc maziņa pavediena "pārslēdzos" uz to laiku," atzīst Ilona Balode.

Kā sākusies Ilonas Balodes un Rolanda Ūdra ielu muzikantu dzīve?

"Īsti ar Ūdri sākām spēlēt uz ielas ceļā uz Pekinu, kad braucām no Rīgas uz Pekinu, kas ir pirmajā grāmatā aprakstīts notikums. Tad saspēlējāmies un kļuvām par īstu ielu muzikantu komandu. Tas bija izdzīvošanas jautājums, dzīves diktēta nepieciešamība. Ceļā viss saslēdzās, nav variantu, jāņem ermoņikas, jāņem šeikeris un jādara viss, ko vari izdarīt. Katru dienu to dari, ceļā mācies, ceļā apguvu dziesmas. No Pekinas uz Rīgu atbraucām kārtīgs "bends"," stāsta Ilona Balode.

Rakstot, Ilona ik pa laikam lasījusi priekšā Ūdrim.

"Viņam patīk. Viņam patīk, kā es rakstu. Viņam vienmēr paticis, kad es pati nezināju, ka varu rakstīt, viņš priecājās un teica, ka man vajag rakstīt," atklāj Ilona Balode. "Ūdris vispār ir mana “klibā mūza”. Viņš pirmais dabū dzirdēt. Visu viņam vēl neesmu nolasījusi. Šo gadu laikā lasīju, priecīgs saka, ka patīk. Un Bārts ir mans mazais faniņš. Ir vietas, ko nelasu priekšā, saku, ka tā grāmata nav bērna ausīm, bet viņa liekas ļoti īpaši, ka mammai ir tāda grāmata. Viņš skatās bildes. Viņam interesē, ko vecāki ir darījuši. (..) Viņam interesē tēta dziesmas un tēta dziesmu vārdi, un manas grāmatas. 

Grāmatā Ilona apraksta arī skarbo pieredzi, kas saistās ar Bārta dzimšanu.

"Tā ir viena no tēmām, ko mūsu pasaulē ir pieņemts izpušķot. Ir dažādas pieredzes, es aprakstīju savu pieredzi. Zinu, ka daudzām sievietēm tā pieredze nav saldākā. Es neesmu vienīgā, kas ar to saskārusies. (..) Tā ir slēptā sieviešu pasaule, par kuru līdz šim drusku vairās skaļi runāt. Tā bija mana pieredze, mana dzīve, aprakstīju, kā atceros," stāsta Ilona Balode.

Atklāti arī raksta par to, ka es/ mēs neatceros/ -ies, kas bija iepriekšējā dienā, jo ir bijušas dažādas vielas, ir bijis alkohols.

"Man bija svarīgi to uzrakstīt. Tā ir mana dzīve, tā esmu dzīvojusi. Tāda tā grāmata uzrakstījās. Sekoju kaut kādam savam iekšējam kompasam, man bija svarīgi ļauties tam, bija svarīgi atmest domu, ko par to domās citi. Pieņemt, ka daudzi to nepieņems. Man svarīgi sekot kaut kādai iekšējai plūsmai, kas lika rakstīt to grāmatu tā, kā rakstīju," uzskata Ilona Balode.

"Kaut kādā mērā rakstīšana ir arī psihoterapija, bet tas nav pašmērķis. Brīžiem būtu bijis vieglāk nerakstīt, jo sanāca rakties pa veciem aizmirstiem kaktiem, ko ne pārāk grib cilāt."

"Ielu muzikantu piezīmes" ir gan viegla, gan smaga grāmata: personiska, pat intīma Ilonas Balodes autobiogrāfija un vienlaikus neprātīgi krāsaina, vispārcilvēciska odiseja, kas liek uzdot sev daudz jautājumu, domāt un meklēt.

Ilona Balode (1982) ir aktrise, dziedātāja, ielu muzikante. Meita, mamma dēlam Bārtam un sieva vīram Rolandam. Bohēmiete, dzīves alku pilna ceļotāja, revolucionāre, baudu pielūdzēja un vienlaikus askēte, filozofe, dziļa domātāja. Kaķu mīļotāja, vārdu un teikumu burve, Krav Maga cīņu mākslas un kikboksa lietpratēja. Cilvēks ar mīlošu sirdi un stipru serdi.

2012. gadā iznākušo Ilonas Balodes grāmatu par viņas un mūziķa Rolanda Ūdra stopēšanu uz Ķīnas galvaspilsētu "Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā" bieži dēvē par bezrūpības slavinājumu. Atraktīvais humora, dzīvesprieka un pašironijas pilnais vēstījums iekaroja gan lasītāju, gan kritikas simpātijas: darbs 2013. gadā ieguva LALIGABA nomināciju "Spilgtākā debija".