"Joki mums palīdz saprast, kas notiek. Viņi dzīvo kā tādas īsās teikas," raidījumā Kultūras Rondo atzīst stāstnieks un folkloras pētnieks Guntis Pakalns, kurš pēta arī mūsdienu folkloru.

"Anekdotes ir ļoti skaidrs lakmusa papīrs, kas parāda, kas notiek, un es vienkārši gandrīz priekš sevis rakstu dienasgrāmatu, kurā dienā kuras anekdotes parādās arī pie latviešiem. Vairums ir tās pašas, kas citur Eiropā ir zināmas. Piemēram, viena no pirmajām bija, ka latvieši izmirs pirmie, jo mums ir tāda sena tautas tradīcija pirmajā slimības dienā iet uz darbu. Un otrs, kas parādījās viens no pirmajiem, ka pēc gada mēs par to pasmiesimies, protams, ne visi," stāsta Pakalns.

Viņš norāda, ka joki mums apkārt ir katru dienu un tā ir mūsu ikdienas pārtikas deva, ko uzņemam katru rītu un katru dienu, ieskatoties sociālajos tīklos un tā tālāk.

Protams, cilvēki joko arī par šī brīža situāciju un Pakalns norāda, ka Latvija vēl ir ceļa sākumā.

"Pameklējot angliski, ierakstot "korona joki", vairākās zemēs ir tā, ka korona vairs nav nekāds joks. Protams, visi joko apkārt tikai par šo vīrusu. Un katra tēma mēģinās izspiest maksimālo. Piemēram, vēl Latvijā es neesmu redzējis to, ka prezidenta īsākā preses konference sākās un beidzās ar neveiklu ieklepošanos," min Pakalns.

Pakalns arī atklāj, ka vairāki joki par mūsdienu situāciju ir vizuāli, piemēram, ka uz datorklaviatūras no ēdiena paliekām sazēlusi zaļa zālīte, kad pēc mēneša atgriezies darbā. Viņš arī min kādu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča facebook ierakstu, kas gan neesot aizgājis tālāk:

"‪2220.gads, neviens vairs neatceras, kā radās šī paraža, taču divu metru distances neievērošana vienam no otra vai sarokošanās, ir īpašas neaudzinātības un slikta toņa pazīme. Šādu apkaunojumu varot nomazgāt tikai ar ziepēm, 20 sekundes cītīgi beržot rokas‬."

Savukārt literatūrzinātniece Janīna Kursīte aizrāvusies ar humora vētīšanu latviešu literatūrā un ir autore ciklam “Medus un etiķis” Radio Naba, pārrunājam, kā tad latviešiem ir ar to humora izjūtu.

"Es sāku latviešu humoristisko un satīrisko dzeju apzināt. No tautas dziesmām, kāda humora izjūta tautasdziesmās, pēc tam no Jāņa Ruģēna sākot un ejot visai latviešu dzejas vēsturei cauri līdz Egilam Zirnim, Kārlim Vērdiņam, Ronaldam Briedim," ar savu pētījumu iepazīstina Janīna Kursīte.

"Laikam tas ir tradicionāli pareizs uzskats, ka vairāk joko vīrieši arī dzejā un par to vairāk smejas sievietes," turpina Kursīte.

Viņa atzīst, ka uzsākot pētījumu un arī raidījumu ciklu Radio Naba, nav iedomājusies, ka sāksies šādi trauksmaini laiki, bet tās varētu būt labas zāles - spēja pasmieties par sevi un citiem. 

Kursīte skaidro, ka citreiz pat nopietni domāta dzejā parādās humors, ir gan gribēts humors, gan negribēts.

"Izcils humora vecis ir bijis Ādolfs Alunāns ar kuplejām, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Dreslers Valdis Artavs, jau minēju Egīlu Zirni, un pa vidu arī vairākas sievietes, kā Melnupju Marija, Inese Zandere un vēl dažas," atzīst Kursīte.