Jaunie un vecie "Latviešu stāsti" – kas noticis ar mums septiņpadsmit gadu garumā, kādi ir mūsdienu cilvēka stāsti? "Jauni latviešu stāsti" turpina dzīvot Jaunajā Rīgas teātrī. 

P. S. Parasti to raksta vēstules beigās, šoreiz post scriptum, kas skan raidījuma sākumā, jo nākamajā rītā pēc raidījuma ieraksta piezvanīja Vilis Daudziņš. 

Viņa piebilde: "Man liekas, ļoti svarīgi ir pateikt paldies, īpaši, kad ir diez gan grūti satikt  vienam otru. Mūsu darba kontekstā es gribētu teikt lielu paldies visiem cilvēkiem, kas piekrita jauniešiem būt var viņu varoņiem. Tā ir liela varonība, liela drosme, jo reizēm ieraudzīt sevi no malas nav nemaz tik komplimentāri.

No otras puses tā ir mācība pašiem jaunajiem aktieriem, ka ir jābūt ļoti atbildīgam ar savu tēlu, ar to, ko darām uz skatuves. Kad spēlējam uz skatuves tēlu, kas kāda rakstnieka izdomāts, tā ir viena lieta, bet šie cilvēki turpina savu dzīvi blakus. Paralēli tam, kas notiek uz skatuves, viņu dzīve turpinās, tāpēc atbildība ir daudz lielāka. Līdz ar to liels paldies visiem, kas piekrita piedalīties šajā projektā. Es esmu jums ļoti pateicīgs."

Kultūras rondo nolēma gadu beigt nevis ar notikumu apskatu, kā tas notiek parasti, bet sarunājoties par kaut ko jaunu, par jaunu, kas pārmanto kaut ko jau varbūt bijušu, bet pilnīgi citā kvalitātē. Saruna ar Kultūras akadēmijas JRT studijas 4. kursa studentiem Dāvidu Pētersonu, Martu Lovisu, Tomu Harjo un Agati Kristu, un ar aktieri un režisoru Vili Daudziņu, kurš uzrauga gan studentu mācību procesu, gan "Jaunos latviešu stāstus".