Vācu mākslinieka Mavila septiņu gadu laikā darinātais komikss “Kinderlande” veltīts notikumiem Austrumberlīnē 1989. gadā, tieši pirms Berlīnes mūra krišanas. Apjomīgo komiksu no vācu valodas tulkojusi Ieva Lešinska, un tas dāvā iespēju piedzīvot kino cienīgu pieredzi, sapludinot kopā drukātas un nofilmētas vizualitātes iespējas.

Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmija noris mākslinieka vadīta meistardarbnīca augstskolas studentiem, uz kuru ierodoties, vienīgā vācu grafiķa norāde bija: „Paņemiet zīmuli un papīra lapu, un kārtīgi izgulieties. Lai patiešām nopietni strādātu, ballēšanās jāatstāj otrajā plānā.”

Vācu komiksu mākslinieks Mavils savā apjomīgākajā stāstā „Kinderlande”, kuru latviskojusi Ieva Lešinska un klajā laidusi izdevniecība „Liels un mazs”,  vēstī par draudzību, drosmi un uzticēšanos. Tā ir bērnība sociālisma sabrukuma priekšvakarā, kas aizrit starp pionieru organizāciju un baznīcu, slepus noklausītām ziņām par pārbēgšanu uz Rietumberlīni un galda tenisa turnīru tieši Vācijas lielo pārmaiņu priekšvakarā. Komikss uzbur spilgtu, personisku un detaļām bagātu Vācijas Demokrātiskās republikas pastāvēšanas pēdējo dienu ainu, ko autors pats pieredzējis, būdams grāmatas varoņu vecumā. Pievienota arī vārdnīciņa, kas skaidro mūsdienu bērniem un jauniešiem nezināmās vai mazāk zināmās sociālisma laika Vācijas reālijas.

Stāsta galvenais varonis ir Mirko Vacke no septītās klases. Viņš aizraujas ar galda tenisu, spītīgi turas pretī lielo puiku izsmieklam un mēģina sadraudzēties ar paralēlklases jaunpienācēju Torstenu. Abi zēni prot uz katra soļa iekulties nepatikšanās, un visvairāk Mirko uztraucas par to, ka citi viņu varētu uzskatīt par sūdzmani. Taču zēnu dzīvē aizvien vairāk ielaužas arī pieaugušo pasaules satricinājumi. 

Mavils dzimis 1976. gadā Austrumberlīnē. Jau skolas gados viņš zīmēja komiksus, ko vēlāk publicēja nelielos žurnālos. Pēc Vācijas atkalapvienošanās Mavils studēja komunikācijas dizainu Berlīnes-Veisenzē mākslas skolā un absolvēja to 2003. gadā ar komiksu “Wir können ja Freunde bleiben” (“Mēs taču varam palikt draugi”). Šis un citi Mavila komiksi tulkoti vairākās valodās, mākslinieks savulaik ar komiksu darbnīcām viesojies arī Rīgā. Kad mākslinieks neceļo apkārt pasaulei kopā ar Gētes institūtu, viņš dzīvo Berlīnē, regulāri zīmē izdevumam “Tagesspiegel”, māca studentus vai strādā pie nākamās grāmatas.

Ar mākslinieku sarunājamies pēc viņa novadītās lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā. „Kinderlandes” iespaidā Jautāju Mavilam, vai nesanāk tā, ka cilvēks patiesībā dzīvo dzīvi „pilnīgi otrā virzienā” – vispirms kā pieaugušais, izejot cauri visām pieaugušo pieredzēm pēc savas interpretācijas, un tad, ja sasniedzot brieduma gadus, notiek konstanti miera un labsajūtas meklējumi, kuri lielā mērā saistāmi ar izpratni par „būšanu bērnam”, bērnības idilliskumu?

Savā prezentācijā Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem Mavils starp citiem savu komiksu piemēriem parādīja arī kādu zīmējumu no bērnības perioda, kuru pieglabājuši viņa vecāki: milzu burinieka šķērsgriezumu ar tā apkalpi. Teju ko līdzīgu varam redzēt renesanses laika gravīrās, tādējādi mākslinieka talants jauno autoru ir apmeklējis jau agrīnā vecumā. Vecāki ne vienam vien māksliniekam izrādījušies personīgie arhivāri, tādējādi apliecinot arī spēcīgas emocionālas saites, ne tikai radošas grāmatvedības pieeju.

Mavila komiksi ir kinematogrāfiskumi: tajos ar uzviju tiek izmantots gan kino scenāriju, teātra dramaturģijas, literatūras un arī  vizuālo stāstu konstruēšanā pazīstams paņēmiens, kuru dēvē par „cliffhanger”. Proti, tā ir situācija, kas ir aizraujoša tādēļ, ka tās beigas vai rezultāts ir neskaidrs, līdz tas galu galā pienāk. Komiksam „Kinderlande” tās ir arī prasmīgi pārtrauktas, atstājot lasītāju neziņā, bet tādējādi arvien vairāk ievelkot uzmanību atainotajā pasaulē.

Atvadoties Mavils „Kinderlandes” latviešu izdevuma titullapā man par piemiņu iezīmē abus galvenos komiksa varoņus: Mirko un Torstenu. Sajūsmināts saku, ka tas ir patiešām apbrīnojami, cik lielu dzīvību var panākt pāris vienkārši pildspalvas vilcieni uz papīra. „Jā, nu, man bija pietiekami ilgs laiks, lai trenētos”, viņš smaidot atbildēja, sniedzot man vienu no interesantākajiem stāstiem par nepavisam ne tik senu pagātni.