Filmu cikla “Latvijas kods. Latvija šodien" filmas no 15. novembra Latvijas Televīzijā būs redzamas trešdienu vakaros. Pieci dažādu paaudžu režisori piecās 26 minūšu īsfilmās izstāstīs stāstus par cilvēkiem, kuru individualitāte palīdz atsegt šim laikmetam raksturīgas tendences dažādās dzīves jomās. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad īsfilmās dominēja stāsti par kopienām un plašākām cilvēku grupām, meklējot tajos arī plašāku sociālo kontekstu.

„Latvijas kods. Latvija šodien.” Kādus stāstus par mums pašiem Latvijā dokumentējuši projekta „Latvijas kods” režisori, pārrunājam Kultūras Rondo studijā.  Par filmām stāsta projekta vadītāja Zane Valeniece un režisori Matīss Spaile, Didzis Eglītis un Ivars Zviedris.

Zane Valeniece atklāj, ka ciklā „Latvijas kods” filmas top jau piekto gadu, lai arī filmas ir dažādas šogad iezīmējas piederības sajūta Latvijai, ģimenes tēma lielais kods. Konkursam šogad bija iesniegti ap 30 pieteikumi, no kuriem žūrija izraudzījās piecas Latvijas portretējuma idejas, kas režisoriem pusgada laikā jāīsteno filmā.

Matīss Spaile stāsta, ka viņa filmas „Mūsējie” galvenie varoņi ir trīs sportisti un tā atklāj, cik viegli sporta pasaulē ir mainīt nacionālo piederību, bet mūsu sportisti ir stipri savā nostājā un paliek pārstāvēt mūsu valsti. Savā filmā Matīss Spaile nav vēlējies iemūžināt hronoloģiski laiku, bet nodot vēstījumu, kas šajā reizē bija – vienot nevis šķelt. Viens mērķis, ko mēģināja īstenot dažādiem paņēmieniem. Matīss Spaile min, ka bez konkursa atbalsta nebūtu šo ideju īstenojis filmā.

Didzis Eglitīs atklāj, ka viņa filma „Meklētāji” ir par organizāciju, kas meklē bezvēsts pazudušus cilvēkus. Filma apskata mazu aisberga virsotnīti no dziļas tēmas. Pat ar pilnmetrāžas filmu būtu par maz. Šo tēmu viņš sācis pētīt jau iepriekš un bija iecerējis pilnmetrāžas darbu, bet tagad vērtē, ka īsfilma ir īstais formāts.

Ivars Zviedris min, ka filma ir torte ar slāņiem, kur katrs ierauga kaut ko savu. „Formāli filma „Rezidenti” ir par rezidentiem, kas ir jaunie ārsti. Taču šo vārdu filmas veidotāji izmanto, lai ar to paspēlētos, arī mēs visi esam rezidenti šajā valstī,” skaidro režisors, kurš izvēlējies humoristiski satīrisku piesitienu filmai.

Ivars Zviedris atzīst, ka šis nav autorkino laiks, bet projektu laiks, kur ir žūrija izlemj, kā jātaisa kino, bieži pieteikumā uzrakstītais atšķiras no tā, ko beigās var ieraudzīt.

„Visa nauda valstī ir sadalīta kaut kādās kabatiņās, šī ir dokumentālā kino kabatiņa, no kuras vari pasmelt, ja jūti izaicinājumu veidot 26 minūšu filmu pusgadā, ja šaubies, varbūt nav vērts,” analizē Ivars Zviedris.