LSM ziņās: Krišana un atdzimšana. Rakstnieka Fjodora Dostojevska literatūras būtiskākās iezīmes

Turpinām izzināt Fjodora Dostojevska radošo mantojumu. Par Fjodora Dostojevska literatūras būtiskākajām iezīmēm stāsta rakstnieks Osvalds Zebris.

Sižeta ievadā skan kņaza Miškina pārdomas Kaspara Znotiņa iemiesojumā, kas reiz bija dzirdamas režisora Viestura Kairiša izrādē „Idiots” Jaunajā Rīgas teātrī.

Sarunā ar Osvaldu Zebri, interesējamies, cik lielu uzmanību no viņa lasītāja pieredzes aizņem krievu literātu darbi. Viņš saka, ka tie no kopējā lasāmā apjoma aizņem apmēram 62 procentus, jo krieviski viņš lasa raitāk, nekā angliski. Tāpēc arī lielākā daļa no krievu klasiķiem ir apgūta, tomēr daži autori sirdī iekrituši īpaši dziļi – tostarp arī Dostojevskis. Tad nu sākam šķetināt rakstnieka radošo rokrakstu.

Kā būtisku iezīmi Dostojevska literatūras sakarā Osvalds Zebris min to, ka viņš no romāna uz romānu neatlaidīgi un teju ar apsēstību risina savā būtībā vienus un tos pašus jautājumus, proti: kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, kāda ir ļaunuma izcelsme cilvēkā, kas mudina viņu izdarīt konkrētas izvēles morālētiskā plāksnē; kāda ir tautas sūtība un loma indivīda izaugsmē un dzīves jēgpilnā, pilnvērtīgā realizācijā.

Kādā ziemas dienā, savas vientulīgās pastaigas reizē, vienkāršs jauneklis, vārdā Arkādijs Makarovičš, Ņevas upes piekrastē ierauga jaunu meiteni, par kuras nodomiem tajā brīdī viņš nebūt nav drošs. Vai viņa vēlas noslēgt savu dzīvi vai vienkārši gremdējas pārdomās? Šo fabulu ar tikko nojaušamu mīlasstāsta motīvu Osvalds Zebris ir attīstījis tieši Fjodora Dostojevska darbu iespaidā.