Par patiesumu un īpašām sajūtām skatuves mākslā saruna ar jubilāri – aktrisi Lolitu Cauku

Orta “Pūt, vējiņi” Nacionālajā teātrī; jauna pieredze ”Irānas konferencē” digitālajā vidē – par patiesumu un īpašām sajūtām skatuves mākslā saruna ar jubilāri – aktrisi Lolitu Cauku.

Aktrise Lolita Cauka nekad nesvin dzimšanas dienas. Arī šoreiz. Un ļoti reti sniedz intervijas. Viņa šo sauc par nobremzēto, bet bagāto laiku, kad interesanti dzīvot. Viņa teātra mainīgajā ainā redz likumsakarīgu attīstību un arī pretrunas, un brīvību.

"Es nekad neesmu dalījusi - lielās un stiprās, mazās un niecīgās, mantā nav," tā par savām lomām saka aktrise Lolita Cauka. "Es negribētu teikt, ka par visām lomiņām, kur paplāte jāuznes, es būtu šausmīgi laimīga, tā ar nav bijis. Bet man ir bijis ļoti interesanti. Vienmēr tajās mazajās man ir bijis azarts, fantāzija darbojusies. Tas ir tāds kaifs."

Par savu režisoru Lolita Cauka sauc Mihailu Kublinski (1939-2020), kurš vienmēr uzticējies aktrisei.

"Es esmu auns [horoskopa zīme], es esmu spītīgs, ja neesmu sapratusi, ar varu neko no manis neizspiedīsi, bet Miks ļoti labi mācēja. Un visus mēģinājumus kopā ar viņu atceros, ka mēs improvizējām, ka varējām visu skatu mēģināt šādi un spēlēt citādi un tā kaut ko atrast," atklāj Lolita Cauka.

Aktrise arī smej, ka viņa ir vienlaikus paklausīga, kā padomju laikā audzis cilvēks, bet iekšā stūrgalvīga.

Šobrīd Lolita Cauka ir Nacionālā teātra ārštata aktrise. Viņa stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem toreizējam teātra vadītājam Ojāram Rubenim iesniegusi atlūgumu, un viņš to pieņēmis tikai pēc atkārtota iesnieguma.

"Mans uzskats ir tāds, ka teātris nav labdarības iestāde, teātris ir jaunajiem un viņiem ir jādod vieta. Tas nekas, ka tad, kad es biju ārštatā, man pēkšņi sabira ļoti daudz darba un es strādāju. Statuss man nekad neko nav izteicis. Tu es štatā, tu esi ārštatā. Kāda tam nozīme?" vērtē Lolita Cauka.

"Arī tagad es vairāk atsakos. Tas iedod lielu brīvību, atteikties no tā, ko tu negribi. Man šī sajūta bija, ir, ceru, ka arī paliks. Uz skatuves es vairs negribu neko lielu. Tikai tad, ja tajā gleznā ir nepieciešams viens krāsu punktiņš, ka šī glezna nebūs pilnīga, ja viņā  nebūs šis viens krāsas punktiņš, es esmu ar mieru par to kļūt. Bet tikai tāpēc vien, lai teiktu līdz kapa malai viņa bija uz skatuves, to nē."

Aktrise uzskata, ka nedrīkst būt kā savulaik, ka teātris nodrošināja aktierim štata vietu pēc augstskolas beigšanas līdz pensijai, bet nedrīkst būt arī viss atkarīgs no tā, vai režisors tevi redz vai nē.

"Ja nu režisors ir tuvredzīgs? Smalka šī lieta ir. Ja teātris jūt, ka kāds aktieris ir sevi izsmēlis tajā teātrī, arī ir jādod laiks vai iespēja aktierim pārliecināt "tuvredzīgu" režisoru ieraudzīt ko citu, bet tā nav labdarības iestāde, mākslā tā nedrīkst būt," pārliecināta Lolita Cauka.