Kultūras Rondo grāmatplauktā nonākusi pētnieka Pētera Birkerta grāmata “Latvju tautas dzīves gudrība”, kura pirmoreiz izdota 1937. gadā. To atkārtoti izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Grāmata ir daļa no ļoti apjomīga projekta, kas mūsdienās ir vērtējams kā starponozaru pētījums, kurš sastādīs galvenokārt no autora paša savāktajiem folkloras tekstiem – sakāmvārdiem, parunām un dainām, kā arī papildināts ar paša pētnieka atziņām.

Birkerta interesējošo nozaru loks ir bijis patiesi apbrīnojams: psiholoģija, socioloģija, filozofija, estētika un ētika caurstrāvo arī grāmatā iekļauto nemateriālo mantojumu, pamatu mūsu priekšteču vērtību sistēmai un pasaules uzskatam. Šonedēļ ieskatīsimies dažādās pētījuma “Latvju tautas dzīves gudrība” daļās, bet iesākumā – pārskats par pētnieka dzīves gaitām.

Pēteris Birkerts dzimis 1881. gadā, Jelgavas apriņķa Jaunsvirlavas (agrāk – Frankesavas) pagasta “Jaunbitēnos” saimnieka ģimenē. Pēc mācībām Frankesavas pagastskolas un Jaunsvirlaukas divklasīgajā ministrijas skolā iestājas Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, kuru noslēdz ar skolotāja eksāmena nolikšanu, kas gan paveikts patstāvīgā kārtā – Birkertu no semināra izslēdz par marksistiskās un tālab – nelegālās literatūras lasīšanu.

1906. gadā Birkerts pārceļas uz ASV, kur dzīvoja viņa vecākais brālis un divas māsas. Šim periodam pieskarsimies tālākajā epizodes gaitā. Turpmāko dzīves gaitu uzskaitījumā izceļams pavadītais laiks Maskavā, kur Birkerts strādā par angļu valodas skolotāju, tad, 1916. gadā viņu iesauc karadienestā un pieskaita latviešu strēlnieku bataljona II brigādes štābam. Viņam uztic Kara muzeja izveidi.

Pētniecībā Birkertu sākotnēji saista psiholoģija un socioloģija, šajās nozarēs izdoti arī pirmie nozīmīgie pētījumi un mācību grāmatas. Vēl pastiprināta interese Birkertam ir par daiļrades procesu, viņš detalizēti izstrādātu anketu palīdzību izjautā rakstniekus, komponistus, aktierus, kā arī apgūst visu iespējamo ārzemju literatūru un radošo personību biogrāfijas. Tas rezultējies grāmatās “Daiļradīšanas psiholoģija I. Mākslinieka personība” 1922. gadā un “Daiļradīšanas psiholoģija II. Mākslinieka tapšanas gaita” (1924.)

Folkloras vākšanai Pēteris Birkerts pievērsās 1923. gadā, 43 gadu vecumā. Uz sarunu par pētnieka dzīves gājumu un viņa darba īpatnībām uzaicināju Latviešu Folkloras krātuves pētnieku, filoloģijas doktoru Gunti Pakalnu.

Pēteris Birkerts strādāja zinātniskā vientulībā kopā ar vecāko brāli, literatūrzinātnieku Antonu Birkertu, bet vai būtu pieminami vēl kādi citi domubiedri un kolēģi zinātnē, kurus viņš uzskatīja par saviem motivētājiem un iedvesmotājiem?