Pilsētā ar Montu Kromu. Stāsta māksliniece Helēna Heinrihsone

"Pilsētā ar Montu Kromu" - šonedēļ Kultūras Rondo sākam jaunu ciklu, kurā kopā ar dzejniekiem dosimies Rīgas ielās un lasīsim Montas Kromas dzeju. Ceļojumu Montas Kromas pasaulē sāk ar Helēna Heinrihsone.

„Viņa man bija vislielākais draugs, vissvarīgākais cilvēks. Bez viņas es vispār nebūtu es,” par dzejnieci Montu Kromu stāsta māksliniece Helēna Heinrihsone.

Māksliniece atminas, ka tieši Monta Kroma viņai iemācījusi būt brīvai mākslā.

„Ja ne viņa, vai es saprastu to, ka tu glezno, tas nevienam nav vajadzīgs, tikai tev pašam. Tad uzreiz paliek tik viegli, tu esi brīvs. Nav nekādi skatītāji, maksātāji,” turpina Heinrihsone.

Raksturojot Montas Kromas dažādību dzejā, Heinrihsone bilst, ka viņu iedvesmojušas mācībās un satiktie cilvēki Maskavā.

„Maskava viņu ārkārtīgi iedvesmoja. Lūzums Maskavā notika, ar daudziem tajos Augstākajos literārajos kursos. Maskava tajā laikā bija kā kaut kāda Ņujorka, vai pirmskara Parīze,” uzskata Heinruhsone. „Tur no visām republikām bija cilvēki, pēc tam viņa uzturēja sakarus ar cilvēkiem no Moldāvijas, no Ukrainas.

Nekādi ārzemnieki jau nebija, tie paši no padomju teritorijas, kuri pēc kaut kā tiecās.”

Heinrihsone bijusi tā, kas pirmā uzklausījusi Montas Kromas uzrakstīto. Māksliniece tagad saka, ka tas ir viņas grēks, jo, iespējams, īsinot sabojājusi kādus dzejoļus.

„Katru to dzejoli, tiklīdz viņa uzrakstīja, viņa man zvanīja. Citreiz arī naktī. Mans uzdevums bija pēc iespējas īsināt, tā man likās, un es esmu arī daudz viņai varbūt arī sabojājusi. Es šausmīgi cīnījos ar atkārtojumiem. Varbūt, ka tā nebija pareizi. Man likās, ka vajag īsināt. Viņa to pieņēma. Vienu reizi viņa sacēlās. Tas ir „Vēsas lūpas”, ģeniāls dzejolis,” atklāj Heinrihsone.

Līdz 30. maijam norisināsies trešais literatūras un filozofijas interneta žurnāla “Punctum” festivāls, kurš šogad veltīts spilgtajai latviešu modernisma dzejniecei Montai Kromai. Ir pagājuši jau simts gadi kopš dzejnieces dzimšanas, divdesmit pieci – kopš aiziešanas mūžībā, taču viņas devums latviešu literatūrā ir palicis nepietiekami novērtēts.