LSM ziņās: Pianists Reinis Zariņš: Ar Bēthovenu ir kā pa līmeņiem, tu tikai kāp un kāp

Kultūras Rondo studijā viesojas pianists Reinis Zariņš. Stāsts par Ludviga van Bēthovena klaviersonātēm, kuras viņa interpretācijā skanēs festivālā „Eiropas Ziemassvētki” 19.decembrī Lielajā ģildē, Rīgā. Koncertprogrammai pianists izraudzījies viena perioda darbus - Bēthovena 27., 28. un 29. klaviersonāti.

"Ir skaidrs, ka sonātes bija kā privātā laboratorija, kurā Bēthovens varēja sevi likt ārā un izmēģināt jaunas lietas. Man ir interesanti spēlēt šīs sonātes, jo tad es redzu kontekstu, kādā rodas tas Everests - tā 29. sonāte, kurai patiešām līdzīgas nav nevienas to 32 vidū. Kā viņš līdz tai nonāk, 27.sonātē ir kaut kādi aizmetņi, arī 28. ir citi aizmetņi," uzskata Zariņš.

Pianists stāsta, ka savulaik Bēthovens pats lielījies, ka ar viņa 29.klaviersonāti pianisti būs aizņemti arī vēl pēc 50 gadiem.

"Tagad aprit 200 gadi un pianistiem joprojām ar lielu bijību attiecas pret šo gabalu, jo tas tas tas tiešām, nu tas ir pavisam cita kaut kādā vispār līmenī," vērtē Zariņš.

Pianists norāda, ka tā Bēthovena mūzika, kas skanēs koncertā 19. decembra vakarā nav tā, ko tradicionāli asociē ar šī komponista daiļradi.

"Starp citu, Bēthovena 29.sonāte ir, ja cilvēks domā, ka viņš zina Bēthovenu no visa iepriekšējā, viņš viņu nezina, jo tas patiešām ir kaut kas apstulbinošs, kad to noklausās. Gan tajā, ar kādām sirds asinīm viņš raksta lēno daļu, kam nav nekā tamlīdzīga visā citā  viņa klaviermūzikā, gan arī pēc tam to vājprātīgo noslēguma fūgu. Tās ir lietas, kurām nav līdzīgu un nevar teikt, ka es aptuveni zinu, kāds tas ir," atzīst Zariņš.