Aleksandrs Čaks un vara. Talants un pustalanti. Nodevas dzejā. Centra kritika Maskavā un atbalsis Rīgā. Rakstnieku Savienības darbības 40. gados. Aleksandra Čaka pēdējie mūža gadi. Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda izdotā Silvijas Radzobes grāmata ""Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks" ir veltīta dzejnieka pēdējiem pieciem dzīves gadiem. Autore to nosaukusi par dokumentālu hroniku ar komentāriem.

“Cēloņi, kāpēc Čaku izvēlējās par upuri, nav saprotami,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo atzīst Silvija Radzobe. "Cēloņu tam nebija. Viņš nebija savās teātra recenzijas, savās poēmas un dzejoļos, ko uzrakstīja pēc kara, disidentisks. Viņš nevienā brīdī pret režīmu nenostājās kritiskā pozīcijā, viņš to nenormāli slavēja."

"Man ir aizdomas, ka bija cilvēki, kas viņu apskauda viņa talanta dēļ un viņa autoritātes plašās inteliģences masās dēļ," turpina Silvija Radzobe. "Viņi redzēja, ka šis cilvēks ir vājš, ka nespēj pretoties un nespēj sevi aizstāvēt, ka nav pie varas. Vairākiem, kas bija pie varas, patika redzēt, ka vakardienas ģēnijs viņu, sīko tārpu, priekšā, kuriem pieder vara. lokas nožēlojami un bezcerīgi, un būtībā ir nolemts."

1944. gadā Čaks paliek Rīgā. J. Grīns par šo laiku A. Čaka dzīvē raksta: „1944. gada rudenī A. Čaks palika Rīgā, kur atgriezusies komunistu vara spieda viņu dzejot tā saucamās „aģitkas", tas ir, apdzejot sējas un kulšanas kampaņas, neesošu celtniecību un plaukumu. To viņš arī darījis, bet nav nemaz ticams, ka aiz brīvas gribas. A. Čakam neizdevās izdabāt padomju ierēdņiem - viņš tika apvainots buržuāziski nacionālistiskā aprobežotībā. Dziļi satriekts par staļiniskā režīma ierēdņu attieksmi, viņš nonāca depresijā".

Silvija Radzobe vērtē, ka Čakam nebija kristiskas nostājas pret padomju režīmu, kāda mums ir tagad. Čaka draugs Kārlis Egle rakstījis dienasgrāmatu, un tur var lasīt, ka naids pret vāciešiem latviešu inteliģencei bija burtiski stindzinošs. Par padomju režīmu bija ilūzijas, ka to varēs tīt ap pirkstu. Tās tomēr bija ilūzijās.

“Čakam jaunībā bija kreisie uzskati, arī latviešu inteliģencei 20. gados bija kreisi uzskati, kas nesaistījās ar padomju varas slavināšanu, bet ar izjūtu, ka dzīve nav taisnīga, ka arī Latvijā ir milzīga sociālā noslāņošanās (..) Tolaik būt kreisam nozīmēja būt drosmīgam, zināmā mērā disidentam. Pieļauju, ka tas kaut kādā mērā varēja ietekmēt to, ka palika Latvijā,” analizē Silvija Radzobe.

Pētniece arī atklāj, ka šis darbs ir viņas “mazais Čaks”, bet darba procesā ir “lielais Čaks” - pētījums par visu Čaka dzīvi. Aleksandra Čaka pētniecībai un “kosmopolītu lietai” Silvija Radzobe pievērsusies, jo “mani ilgus gadus interesējis pats Aleksandrs Čaks, otrkārt, es ilgi nezināju, kas “kosmopolītu lieta”, un kad uzzināju, biju pārsteigta, aizrāvos un sāku pētīt. Trešais iemesls – viņš rakstīja arī teātra recenzijas”.

Silvijas Radzobes darbs ir otrais izdevums Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas sērijā „Latvijas gadu gredzeni literatūrā”.

Balstoties uz dažādu arhīvu, muzeju fondu, bibliotēku materiāliem un publikācijām presē, kā arī Aleksandra Čaka laikabiedru intervijām un vēsturisko pētījumu datiem, grāmatā atklāta VK(b) partijas iniciētā 1949. gada teātra kritiķu – „kosmopolītu” kampaņas patiesā būtība un tās loma dzejnieka dzīvē un priekšlaicīgajā nāvē. Dramatiskā procesa izsekojums dod ieskatu Latvijas literārās vides represīvajā atmosfērā 40. gadu otrajā pusē.