Varēju atvēzēties kā nekad. Kristīne Jurjāne par darbu pie filmas par Emīliju Benjamiņu

"Salīdzinoši ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi kopa ar Dāvi Sīmani, nu šoreiz es varēju atļauties atvēzēties kā nekad," sarunā Kultūras rondo atklāj kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Jurjāne.

Viņa pabeigusi darbu pie daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene”.

"Vienmēr ir kaut kādas iebildes pret puķainiem izšūtiem spilveniem un deķiem, tad šoreiz varēja izšūtos spilvenus un galdautus. To visu drīkstēja un vajadzēja," turpina Kristīne Jurjāne. "Protams, visas kulinārās neprātības, ko varēs redzēt, tas tiešām bija pārbaudījums, bet arī ārkārtīgi aizraujoši. Pilnīgs neprāts, jo Preses balles bija kaut kāds ārprāts, ko apraksta smalko hroniku žurnālisti. Mēs kopā ar Andri Mizišu un Andreju Rudzātu pētījām "Minjonas pavārgrāmatu", kur ir brīnišķīgas gravīras ar vēžu piramīdām. Batālijas kā baroka laikā atļāvāmies."

Kristīne Jurjāne atklāj, ka filmēšanas laikā uzņemšanas grupa centās izmantot iespēju robežās autentisku interjeru, dokumentālas dzīves vietas.

"Kaut kādā veidā Jaunais Rīgas teātris mani ir izmācījis, ka aktieriem ir vieglāk dzīvot, veidot to tēlu tur, kur viņiem iedod konkrētu dzīvu priekšmetu rokās. Man ir pārliecība, ka vide iespaido cilvēku, audzina un veido," atzīst Kristīne Jurjāne.

Daudz arī nācies radīt no jauna. Piemēram, "Jaunāko Ziņu" un "Atpūtas" redakcija tika radīta no nulles Vāgnera zālē.

Runājot ar Emīlijas Benjamiņas tērpiem, Kristīne Jurjāne atklāj, ka kopā kostīmu māksliniecēm Rūtu Kuplo un Aiju Strazdiņu jau sākotnēji izlēmušas, ka kostīmiem jāpiestāv Gunai Zariņai [Benjamiņas lomas atveidotāja], tikai tad atsauce uz vēsturisko Emīliju.

"Fotogrāfiju netrūkst, bet vai ir vajadzīgs visos gadījumos. Šinī brīdī esam ar konkrētu aktrisi un ir svarīgi, lai Guna jūtas komfortabli tajā vairāk nekā tas ir dokumentāli precīzi. Tāpat sasaucē ar interjeriem, lai cilvēks labi izskatītos vidē," stāsta Kristīne Jurjāne.

Filmu veido trīs režisori Andis Mizišs, Kristīne Želve un Dāvis Sīmanis.

"Manā pieredzē tas arī bija pārbaudījums, trīs dažādi režisori. Savā ziņā ārkārtīgi interesanti, jo viņi savā starpā kaut kādā ziņā sacentās. Kristīne Želve nāk ar psiholoģisko spēles stilu, Andis Mizišs atkal ar tādu "šļācienu" visu bagātīgi un daudz - ēdieni, ziedi un balles, tad nāk Dāvis ar traģisko - viņam ir pēdējā vistraģiskākā sērija - Emīlijas izvešana uz Sibīriju un pirmais padomju gads," stāsta Kristīne Jurjāne.

Dažādos režisoru rokrakstus filmā savieno operators Andrejs Rudzāts.

Kristīne Jurjāne stāsta arī par darbu pie filmām par aptiekāru Melhioru Igaunijā un topošo iestudējumu "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī sadarbībā ar Uldi Tīronu.