Viņš sākumā zinājis tikai pirmo teikumu - "Es atceros, kā piedzimu". Tā sākas Zigmara Liepiņa memuāri "Mūzaīka". Subjektīvs, tiešs un asprātīgs stāsts par dažādām brīvības pakāpēm, kurās radošas idejas sastopas ar cenzūras varas un naudas nosacījumiem. Tomēr Zigmars Liepiņš atzīst, ka nevienās krustcelēs atpakaļ negriezties vai savas izvēles mainītu. Kultūras rondo saruna ar komponistu un memuāru "Mūzaīka" autoru Zigmaru Liepiņu.

"Vienkārši mans skatījums uz lietām, kā es esmu to redzējis. Atkārtoju un turpināšu atkārtot, ka tas ir mans redzes leņķis, iespējams, kādas dzīves epizodes kāds cits redz citā rakursā," atzīst Zigmars Liepiņš.

Darbs tapis pandēmijas laikā.

"Viss ir viena vienīga pandēmija, arī tā frizūra ir pandēmija. Es tik garus matus pēdējos 30 gadus nebiju valkājis. Tā ir pandēmija," bilst Zigmars Liepiņš

Jautāts, vai turpinās rakstīt vēl kaut ko ārpus notīm, Zigmars Liepiņš pārliecinoši atbild - nē.

"Šis ir izdarīts, uzrakstīts, realizēts. Un es arī domāju, ka kaut kāda laikmeta atspoguļojums tomēr ir šī grāmata. Es negribu apgalvot, ka tā ir virsvērtība, bet pēc kādiem daudziem gadiem kāds disertācijā, rakstot par 80. gadu latviešu mūziku, varēs paņemt pasmelties, dažus avotus izmantot," vērtē Zigmars Liepiņš.

Grāmatu papildina kvadrātkodi, kas ļauj klausīties, lasīt un aplūkot vairākas grāmatā aprakstītās epizodes plašāk.

Kad grāmata ir izlasīta līdz beigām, sagaida teikums: „Priecājos, ka tik tālu izlasījāt! Pat neiedrošinājos cerēt…” Tik lakosniss ir komponista Zigmara Liepiņa memuāru „Mūzaīka” pēcvārds.

Zigmaru Liepiņa grāmatu "Mūzaīka" izdevis apgāds "Pētergailis".

Savukārt Radio mazajā lasītavā dzirdēsit, kā fragmentus no memuāriem lasa Gundars Āboliņš. Epizodes, kas ir Šveika un Čapeka cienīgas.