Šīs nedēļas epizodē aplūkojam divus darbus, kas pietveras karadarbībai te un tagad – tunisietes Kauteres Ben Hanias Venēcijas festivālā godalgotais darbs "Hindas Radžabas balss" mākslinieciski apspēle vienu no sirdi stindzinošākajām dokumentālajām liecībām no Izraēlas-Palestīnas konflikta. Savukārt Mistislava Černova “2000 metri līdz Andrijivkai” skatītāju burtiski ieved aktīvas karadarbības mutulī, ļaujot piedzīvot Ukrainas aizstāvju piedzīvoto faktiski pirmajā personā.

2024. gada janvārī pasauli ar sociālo tīklu palīdzību pāršalca sešgadīgās Hindas Radžabas balss – internetā tika publicētas viņas dzīves pēdējo stundu sarunas ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness pārstāvjiem, lūdzot pēc palīdzības. Kautere Ben Hania savā filmā aplūko incidentu no dispečeru puses – zvanu centra drāmas vai trillera formā.

Sarunā apspriežam, ko nozīmē veidot māksliniecisku materiālu par aktuālu karadarbību, kādu lomu šajā darbā spēlē melodramatisms un kādas ir režisores izmantotās stratēģijas, lai skatītājam filmas gaitā atgādinātu uz ekrāna redzamo saistību ar realitāti.

Mistislavs Černovs ir ukraiņu kinorežisors, kara korespondents, videogrāfs, fotogrāfs, fotožurnālists un romānu autors, kā arī Pulicera balvas un ASV Kinoakadēmijas balvu ieguvējs. Kā viņš pats min – pēc 2014. gada visi žurnālisti Ukrainā zināmā veidā ir kļuvuši par kara žurnālistiem. Savā jaunākajā dokumentārajā filmā "2000 metri līdz Andrijivkai" Černovs, izmantojot gan paša uzņemtos kadrus, gan filmējumus no pie kareivju ķiverēm piestiprinātajām kamerām, atklāj cīņu par Andrijivkas ciemata atbrīvošanu. 2000 metrus garā meža strēle, kas Ukrainas aizstāvjus šķir no mērķa, ir gan simboliska, gan banāli tieša, tāpat kā kareivju motivācija un ikdiena.

Epizodē pārrunājam to, kādos reģistros esam pieraduši runāt par karu, kā kara žanra filmu estētika ietekmē mūsdienu dokumentāro kino, un ko nozīme tas, ka pašlaik norit pasaules vēsturē vislabāk dokumentētās karadarbības.