Turpinot iepazīties ar oficiāliem astainiem iestāžu darbiniekiem - kaķiem, par godu jauna mācību gada sākumam apciemosim Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas  ēdnīcas kaķi Melnīti, kuram ir vesela kalpotāju armija - ēdinātājas, ārstētājas, masieres un vienkārši pielūdzēji. Domājot par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas atklāšanu, lūkosim, kādi kaķi ir dzīvojuši bibliotēkas vecajā ēkā, un iepazīsimies ar Gunču (attēlā), Rīgas Centrālās bibliotēkas Imantas filiāles saimnieku, kuram garšo olīvas un kurš  atpūšas vadītājas krēslā.

Par astainajiem darbiniekiem stāsta Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ēdnīcas vadītāja Ilga Liepiņa, Imantas  bibliotēkas  darbinieces Ausma Cīska, Tamāra Minajeva, Evija Lapiņa un Anita Tarvida un Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces Signe Valtiņa un Baiba Prikule.

Šajā raidījumā turpinām jau ne reizi vien aplūkoto tematu par iestāžu kaķiem, oficiāliem ķepaniem darbiniekiem, kuri viņiem vien zināmu iemeslu dēļ ir atnākuši uz kādu darbavietu un tur apmetušies uz dzīvi.

Rīgas Centrālās bibliotēkas Imantas filiāles kaķis Gunča. Ļoti spalvains, iepelēks ar baltu krādziņu, vienu aci zilu otru zaļu un ļoti cienījams (kaut gan šķiet, ka jebkurš pasaules kaķis, kurš ir mīlēts, izskatās cienījams). Gunča snauduļo pie durvīm un vēlīgi ļauj slavas dziesmām pieskandēt  Imantas bibliotēkas telpu. Paši darbinieki ir  pierakstījuši Gunčas stāstus, lūk, fragments no viena: „Gunča sevi uzskata par saimnieku ne tikai bibliotēkai, bet teju visam Slokas ielā 161 esošajam kompleksam. Kaķis cēli apstaigā pastu, zooveikalus, drēbju tirgotavu, izprasa kādu našķi tur strādājošajām dāmām. Kādā svētdienā, kad bibliotēka ir slēgta, ieeju „Super neto” un pirmais ko redzu – Gunča… sēž pie zooveikala un skatās uz pretī esošo gaļas leti. Nu ja – „saimnieks” apstaigājis teritoriju, tagad atradis patīkamāko vietu kur uzkavēties. Varbūt arī ar kaut ko uzcienās?”

Turpinot  aprunāt šī kaķa izsmalcināto ēdienkarti atkal citāts no  bibliotekāres Gunas Lapiņas  Gunčas  stāstiem: „Visas pieklājības normas un pēdējās saprāta paliekas pazūd, kas kaķis saož attaisītu zaļo olīvu bundžu. Reiz uz svētkiem uzklājām galdu –  tur viss jau salikts, bet  beigās atcerējāmies, ka vēl olīvas vajag. Atvērām bundžu un uzlikām uz galda. Aizgriezāmies tikai uz mirkli, kad no galda puses atskan nelāgas gāšanās skaņas: lavierējot starp šķīvjiem uz galda mīņājas Gunča, degunu iebāzis apgāztajā olīvu bundžā. Kaķa deguns neļāva aizripot olīvām, bet šķidrums gan izlija. Galds pludo, grīda arī, pat uz mīkstajām mēbelēm tikusi sava tiesa. Dīvāns vēl nedēļu smaržoja pēc olīvu sālījuma, bet runcis sajūsmināti murrādams un ņurdēdams trinās gar to, „dziedot odas” olīvām.”

Kad vēders ir pilns, kaķis labprāt guļ pie datora, pagalvī palicis grāmatas.

Tik tālu stāsti par Imantas bibliotēkas kaķi Gunču, taču tagad lūkosim  kādi kaķi savulaik ir mituši Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkās. Jaunajā Gaismas pilī vēl neviens „ņaudošs darbinieks” nav pieteicies darbā, taču  pagātnē Nacionālajā bibliotēkā ir bijuši vairāki kaķi, par tiem stāsta bibliotēkas darbiniece Baiba Prikule. Starp citu, jāpiemin, ka Baiba Prikule savulaik  izpelnījusies titulu  “Četrkājaino draugu sargeņģelis”, jo viņa jau gadiem ilgi ir glābusi, sterilizējusi, devusi mājas un meklējusi labus saimniekus vairākiem pamestiem un ielu  kaķiem, kas atrasti slimi, novārguši un badā. Bet turpinot stāstu par Nacionālās bibliotēkas kaķiem, Baibai pievienojas viņas kolēģe, arī kaķu aprūpētāja, bibliotēkas komunikācijas un marketinga nodaļas vadītāja Signe Valtiņa.

Arī Melnītis ir daļēji  pieskaitāms izglītības, kulturālas  un informācijas iestāžu darbinieka statusam. Viņš ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ēdnīcas kaķi. Melnītis sakumā bijis  kārtīgs ielu zēns, mežonīgs, kauslīgs un  vaislīgs.  Pirms 11 gadiem ēdnīcas darbinieces  skolas pagalmā atradušas kaķeni ar pieciem mazuļiem un turpat netālu gozējies arī lepnais,  bravurīgais paps. Sapratušas, ka šādam ielu kaķu bērnu dārzam jādara gals, viņas sākušas rīkoties: lūgušas palīdzību laikraksta „Diena” žurnālistei Teklai Šaiterei, kura ievietojusi sludinājumu, ka pieci  mazkaķi meklē mājas, un, tā kā šie minkas ir dzimuši prestižas ģimnāzijas teritorijā, tad droši vien nākotnē tie izaugs par ļoti gudriem dzīvniekiem. Trīs dienu laikā mazie spalvainie „einšteini” atrada sev jaunas mājas, bet vēl  pāris mēnešus pēc tam uz ģimnāziju zvanīja cilvēki un jautāja pēc gudrajiem kaķīšiem. Kaķeni izdevās notvert, sterilizēt un ievietot patversmē, un lēnām brašais mežonis tēvs sapratis,  ka te viņam pāri nedara, dod ēst un kļuva par mīlīgu skolas kaķi.

Pabeidzot šo kaķu slavināšanas un to labo īpašību reklamēšanas raidījumu franču rakstnieces Sidonijas Gabrielas Kolletes atziņa: „Laiks, kas pavadīts kopā ar kaķi, nekad nav izniekots velti.”