Medņu riesta kopšana notiek šādi - tiek izzāģētas egles, kas traucē šiem putniem, jo mednim vajag atklātu vidi, lai tas redzētu apkārtni. Tomēr tajā pašā laikā visas egles izzāģēt nevar, jo putnam  gan jāredz ienaidnieks, gan jābūt vietai, kur paslēpties.

Skaidrojam, kā izskatās medņu riesta vietās,  kāds ir  šī  mazkustīgā, bet uzmanīgā putna  dzīvesveids, un kas ir Šneidera mizmīlis, kurš arī mājo medņu riesta teritorijā.

Mednis ir prasīgs putns. Tam vajag klaju teritoriju, ko var pārredzēt un tajā pašā laikā arī kokus, kur paslēpties. Šo putnu skaits ir gājis mazumā un tāpēc dabas eksperti jau vairākus gadus kopj medņu riesta vietas, tas ir, izcērt traucējošos kokus, uzmana, lai  putni riesta laikā netiku tramdīt un novēro, un pētī medņu uzturēšanos šajās vietās.

Kopā ar  "Latvijas Valsts meži" vides plānošanas speciālistu, biologu Mārtiņu Kalniņu aplūkojam vietas Ropažu mežos, kur mājo medņi. Pirms lūkojam tuvāk minētās riesta vietas un uzzinām ko vairāk par šo putnu dzīvesveidu, īss ieskats medņa dosjē. Mednis ir liels vistveidīgo kārtas putns: tēviņi  rotājas ar zilganmelnu galvu un muguru un skaistu kā japāņu vēdeklis melnu ar baltiem raibumiem asti. Īpašā pazīme ir koši sarkanas „brilles”, ar ko daba vēlīgi ir apkrāsojusi putna acis. Mātītes, protams, ir nemanāmākas, tādas brūni raibas vistiņas.  Galvenā medņu barība ir priežu skujas, pavasarī - spilvju ziedi, bet vasarā - mellenes. Tā ir apdraudēta suga un tāpēc ir svarīgi aizsargāt medņu dzīvotnes.

Kāpēc tādas rūpes ir tieši par medņiem, nevis par viņu ģints brāļiem rubeņiem. Izrādās, rubeņi atšķirībā  no  medņiem,  var dzīvot purvā un vajadzības gadījumā riestot uz laukiem, tiem nav vajadzīgi šie skrajie meži.  Šobrīd  tiek lēsts, ka Latvijas  mežos mitinās  no 3-5 tūkstošiem medņu.  Kā pirms pāris gadiem  publicētā  medņu aizsardzības plānā rakstīja ornitologi Helmuts Hofmanis un  Māris Strazds, tad  20. gadsimta laikā medņu (gaiļu) populācija Latvijā ir samazinājusies gandrīz divas reizes. Šo putnu sugas samazināšanos ietekmē gan mežistrāde un hidromeliorācija, gan medības, gan citi dzīvnieki, piemēram, lapsa, meža cauna un meža cūka, kā arī jenotsuņi, lūši un āpši.

„Mednis ir viena no sugām, kuras skaits ir būtiski samazinājies gan Eiropā, gan arī Latvijā, tomēr tā ir suga, par kuras medībām vienmēr bijusi interese. Mednis kopš seniem laikiem ir bijis pieskaitīts dižmedījumiem. Vairākas latviešu teikas nosaukuma “mednieks” izcelsmi saista ar medņa vārdu, jo mednieks esot bijis tas, kurš spēj nomedīt medni,” tā sacīts Strazda un Hofmaņa publicētajā rakstā.  Šo meža dižvistu medības ir vēsturiska tradīcija, agrāk tos medīja  pārtikas ieguvei, šodien tā ir vairāk prestiža lieta, jo mednis ir uzmanīgs un to nav viegli notvert. Jau labu laiku, sakarā ar šīs sugas aizsargājamo statusu, šādas medības ir stingri ierobežotas.

Ir dzirdēts apgalvojums, ka mednis ir vislatviskākais putns, jo tas ir izteikts nometnieks, proti, kur piedzimis, tur arī savu mūžu pavada. Ja vien apstākļi nespiež, tad savu dzimto meža nostūri nepamet.