Ādažu poligonā darbojas ne tikai militāristi, bet tā ir iecienīta dzīvotne arī daudzām retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Neraugoties uz armijas radītajiem šāviņu trokšņiem, poligonā labi jūtas gan zaļā vārna, gan šī gada putns - pupuķis. Kopā ar Ādažu poligona vides speciālisti Ievu Mārdegu un ornitologu Edmundu Račinski varēs ielūkoties abu putnu ligzdās un uzzināt, kā aukstais vasaras sākums ir ietekmējis zaļo vārnu perējumu, cik mazprasīgs ligzdas iekārtošanā ir pupuķis un kāpēc pupuķu mazuļiem ir klauniem līdzīgas lūpas.

Attēlā uzskatāmi redzams pupuķa mazprasīgums attiecībā uz mājvietu - Edmunds Račinskis un Ieva Mārdega stāv pie betona blokiem, kuru caurumos pupuķis ierīkojis ligzdu.

Zaļo vārnu  pētnieki – Ādažu poligona vides speciāliste Ieva Mārdega un ornitologs Edmunds Račinskis apbruņojušies ar  kameru  un zondi peilē dzīvi vienā no pašu uzstādītiem šo putnu būriem. Salokāmās trepes, garā kātā iesietā kamera ar zondi, trauciņi un maisiņi paraugiem, putnu gredzenu komplekts, pincete, šķēres, knaibles, trose, āmurs un vēl visādi citi dažāda kalibra putnu pētniecībā noderīgi rīki un ekspedīcija pa Ādažu poligonu var sākties. Tā ir vieta, kuru bez militāristiem ir iecienījuši neskaitāmi faunas un floras pārstāvji – te ir vislabākā virsāju vieta, te mitinās smilšu krupis, rubeņi, sila ķirzaka, pupuķis, zaļā vārna, sarkanspārnu sisenis. Te sastopamas arī dažādas aizsargājamas augu sugas, no kurām viskrāšņākās ir silpurenes un retas orhideju sugas, piemēram, asinssarkanā dzeguzene. Vienvārdsakot, militāristu  netraucēta bagātīga dzīvās dabas teritorija.

Ieva ar Edmundu jau teju 17 gadus pēta zaļās vārnas un  šoreiz mērķis ir apsekot būrus,  novērtēt situāciju, taču  galveno lomā šajā ceļojumā būs šī gada putnam pupuķim. Putns, kura īpašā pazīme ir viņa izcilā galvas rota – pamatīga sekste karameļu krāsā ar melniem galiem.

Daži fakti viņa dosjē nav tik izcili: putns tiek saukts arī par bada dzeguzi, nav gan viena konkrēta skaidrojuma nav, kāpēc tā. Edmunds Račinskis domā, ka šāds nosaukums dots tādēļ, ka "pupuķi pārsvarā dzīvo smilšainos piejūras apgabalos, un tās no zemnieka viedokļa ir nabadzīgas vietas, kur nekāda labā raža nav gaidāma.” Latviešu tautas ticējumos par pupuķi teikts tā: „Kad pūpiķis aizpūpina, tad mute  smird.”  Bībelē Vecajā Derībā pupuķis tiek ierindots  neganto, nešķīsto un neēdamo putnu skaitā.

Mūsu ekspedīcijas laikā putni uzvedās klusi, tāpēc nav viedokļu par to slikto elpu un,  skatoties, ar kādām mēslu zalvēm mazie pupuķēni apveltīja manus sarunu biedrus, ir skaidrs, ka pat lielā badā tādu smirdulīti neēstu.