Divi stāsti par īpašiem suņiem un īpašiem cilvēkiem, kuri aprūpē šos suņus. Sirdsstāstus palīdz stāstīt Juglas Dzīvnieku patversmes „Labās Mājas” galvenā administratore Lolita Roze un Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes „Ulubele" valdes locekle Ilze Džonsone.

Džerim atsacījās klausīt pakaļkājas un tāpēc savam īpašniekam suns vairs nebija vajadzīgs. Juglas patversmē brīvprātīgās katru dienu Džeri peldina un tagad laipnais astainais draugs spēj staigāt. Džerim ir nepieciešama īpaša aprūpe un viņš lūkojas pēc cilvēka, kas tādu vēlētos šim sunim dot.

 Lolita Roze mani iepazīstina ar Džeri. Suņuks te mīt kopš pavasara, kad te to nogādāja policija, patversmes ļaudis un iejūtīgi kaimiņi, kuri redzēja, ka suņa īpašnieks pametis šo dzīvnieku novārtā un suns neēdis un  veselības problēmu dēļ lēnām mirst. Šobrīd gan patversmes darbinieki, gan pašvaldības policija ir iesniegusi tiesā prasību un ir ierosināts kriminālprocess,  pašlaik  nav zināms cik tālu ir šī procesa virzība,  bet suņa īpašnieka kaimiņi vērīgi seko, vai šī cilvēka īpašumā neparādās atkal jauns moku pilnai dzīvei nolemts suns.

Sarunas laikā Džeris uzgrauž kārumu, sačurājas un uz slidenās grīdas ik pa laikam noslīgst zemē - pakaļkājas vēl tik labi neklausa. Cilvēki saziedoja naudu  datortomogrāfijai un citām analīzēm, un  ārstu teiktais bija šāds: ir atmirušas nerva kanāla saknes, tāpēc pakaļkājas ir daļēji nejūtīgas. Džerim tika nozīmēta zāļu terapija  un dota piecdesmit procentus liela cerība, ka varbūt pēc kāda laika situācija uzlabosies, bet tā var arī pasliktināties. Patversmes darbinieki un pats Džeris nepadevās un, nākot talkā brīvprātīgajiem suņa staidzinātājiem un peldinātājiem,  Džeris ir atsācis staigāt.

Interneta mājas  lapā  www.patversme.lv  ikviens var ielūkoties Džera blogā Lai ausis vējā plīvo un izlasīt jaunāko informāciju. Šobrīd tiek meklēta iespēja  izgatavot un  uzdāvināt  Džerim  baļļu, toveri, ko prasmīgi amatnieki parasti gatavo  cilvēkiem pirts prieku baudīšanai, lai, sākoties aukstajam laikam, sunītim būtu iespēja turpināt ikdienas peldes. Tāpat patversmes darbinieki ļoti cer, ka šim īpašajam sunim atradīsies īpašs saimnieks - cilvēks, kurš ir gatavs dot savas mājas, mīlestību, laiku un  rūpes Džerim.

Kad Jāzeps nonāca slimnīcā, mājas saimniece, pie kuras vecais vīrs īrēja šķūnīti, Jāzepa četrkājaino sirdsdraugu Reksu slepeni aizveda prom uz laukiem. Pieaicinot talkā Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes „Ulubele" pārstāvjus un policiju Reksa tika atrasta. Šobrīd Reksa mitinās patversmē un Jāzeps pie savas radinieces vasaras būdiņā. Abi tiekas vairākas reizes nedēļā un ik reizi, kad jāšķiras, suņa un Jāzepa acīs ir asaras. Ulubelieši meklē iespēju, lai sirmais kungs ar savu suni varētu dzīvot kopā siltumā, drošībā un aprūpē.

Jāzeps ir 81 gadu vecs vīrs, nācis no Latgales puses, nu jau vairākus gadus rīdzinieks  un allaž bijis liels suņumīlis. Jāzepa tuvākais draugs un ģimenes loceklis ir Reksa.   Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme „Ulubele" šobrīd ir Reksas mājas, kamēr Jāzeps mitinās Pārdaugavā, vasaras mājiņā pie savas attālas radinieces. ”Ulubeles” vadītāja  Ilze Džonsone divreiz nedēļā vadā Jāzepu turp un atpakaļ pie sunītes. Par  saziedotajiem līdzekļiem Ilze pērk Jāzepam produktus un arī apģērbu,  bet Jāzeps  daļu ēdiena ved kā  ciemakukuli savai Reksai.

Stāsts par to, kāpēc Reksa nav kopā ar savu saimnieku, sākās šī gada augusta sākumā. Kamēr Jāzeps ārstējās slimnīcā, tikām saimnieki, pie kuriem vecais vīrs īrēja mājokli, tas ir, dārza šķūnīti, kurā glabājas darbarīki, suni aizveda prom uz laukiem.  Iznācis no slimnīcas Jāzeps staigāja pa Rīgas centru, rādīja cilvēkiem fotogrāfiju, kur redzams viņš ar Reksu, un meklēja savu astaino draugu. Par laimi cilvēki šo fotogrāfiju  nosūtīja Ulubelei un šejienieši atpazina suni. Te jāpakāpjas atpakaļ un jāizstāsta, ka jau 2013. gada pavasarī Jāzepam uz ielas kļuva slikti, viņš ar ātro palīdzību tika aizvests uz slimnīcu un suni, ar kuru kopā sirmais kungs ubagoja uz ielas, mediķi nogādāja Ulubelē, tāpēc  patversmes darbiniekiem jau bija zināms gan suns, gan saimnieks.

Reksa bija aizvesta uz Auces pusi un tur mitinājās kādās mājās, no kurienes  policijas darbinieki likumīgi atsavināja nozagto suni. Tagad  Jāzeps vairs neīrē mitekli pie saviem pāridarītājiem, bet uzturas pagaidu mājā pie radinieces, un Reksa dzīvo patversmē.  

Kamēr Ilze Džonsone stāsta, Ulubeles pagalmā pie galda sēd Jāzeps, patversmes darbinieki viņam nolikuši tēju un cepumus, Jāzepa spieķītis atbalstīts pret krēslu un turpat guļ arī Reksa, aimīga esot blakus savam saimniekam, tikko apēdusi  ciemakukuli – onservus  un olu.

To, kā izskatās Jāzepa un Reksas tikšanās var redzēt un arī  visu šo stāstu izlasīt  Interneta vietnē ulubele.org. Tur arī tuvākā laikā tiks publicēts saraksts ar nepieciešamajām mantām Jāzepa un Reksas jaunajai dzīvei, jo  patversmes darbinieki  ir nolēmuši  abus izmitināt savā teritorijā.

Jāzeps  stāsta, ka  viņš uzdāvinājis baznīcas  krustiņu patversmei. „…kad nomiršu, lai tas krustiņš par piemiņu paliek,” viņš noteic, bet pēc brīža jau mundrāk saka, ka izķepurosies. Gribot te patversmē dzīvot ar Reksu kopā un suņiem putru  vārīt. „Te visi labi cilvēki, Dieva cilvēki esot,” bilst Jāzeps.